Pierasts, ka ārstu kabinetos sienas ir baltas un kailas, visapkārt tikai pats nepieciešamākais, lai veiktu tiešos pienākumus. Taču Krāslavas ģimenes ārstes MARINAS PROCEVSKAS kabinetā acis neviļus aiz-klejo pie koši sārtajām magonēm gleznā vai klusās dabas. Šeit ir mierīgi, droši, mājīgi.
Ieplānotā fotografēšanās jāpārceļ par dažām stundām. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ievests pacients, kuram vairāk par visu tobrīd nepieciešamas neiroķirurga LEONĪDA LUGOVSKOJA rokas. Ļoti iespējams, ka daktera rokās atkal likts kāda mazuļa liktenis. Kārtējais. Diemžēl ne vairs ārkārtas gadījums viņa praksē.
Viņa ir izbrīvējusi divas nedēļas Latvijas apciemojumam pašā Dziesmu svētku karstumā. Paņēmusi līdzi ceļabiedrenes – no Serbijas un Turcijas. „Draudzenes atzina, ka par Latviju bijuši gluži citi priekšstati. Nebija domājušas, ka te, Ziemeļeiropas valstiņā, var tā iedegt! Te nav Lapland, bet Lettland – es viņām teicu,” smejas IEVA KALVE. Arī viņai netrūkst stāstiņu par stereotipiem, kas apmeta kūleni, tuvāk iepazīstot vāciešus. Par gada laikā Vācijā piedzīvoto viņa stāsta daudz un aizrautīgi. Teic, ka deg nepacietībā atgriezties pie sava projekta. Pašlaik Ieva Kalve Hannoveres medicīnas augstskolas Neiroanatomijas institūtā izstrādā darbu par eksogēnās šūnu terapijas iespēju uzlabošanu Parkinsona slimības vēlīnās stadijās. Un ir ceļā uz Ph. D. (Doctor of Phi losophy) grāda iegūšanu.
Pirms mūsu tikšanās dr. BRUNO KOKARS ir vienkopus sarindojis materiālus par slimnīcas attīstību – lūk, gada pārskats, buklets, prezentācijas materiāli. Par sevi stāsta mazāk. Gatavs dalīties pieredzē, taču apzinās, ka vienīgās īstās receptes panākumiem nav. Katru dienu tā mazliet jākoriģē. Runā droši, varbūt reizēm arī skarbi. Vārdos skops, taču atvērts sarunai... No nelietderīgām sapulcēm viņš cenšas izvairīties vienkārši aizņemta cilvēka pārliecībā pasakot, ka ir taču jāstrādā. Možs – jo prot strādāt un prot arī atpūtas brīžus baudīt. Madonas slimnīca šobrīd ir kalnā, ir iemesli lepnumam, kas apliecināti ar Dienas Biznesa Gazeles vērtējumu kā trešajam augošākajam uzņēmumam Vidzemē un Gada balvu medicīnā nominācijā Labākā ārstniecības iestāde. Gribējās zināt, kā jūtas slimnīcas vadītājs.
„Vari skriet no rīta līdz vakaram un neredzi, ko esi pa dienu izdarījis,” saka DAINA RANDE sarunas sākumā, omulīgajā dārza mājā iededzinot sveces uz lielā galda un laipni piedāvājot kafiju un Valda gatavotās lašmaizītes. „Lielākais sliktums – pie skaistuma pierod,” atzīst VALDIS RANDE, bilstot, ka paša dārzs, ieraugot citu iekoptos, jau vairs nešķiet skaists. Kad devušies pie mazmeitas uz vasaras nometni aiz Talsiem, tur, pastaigājoties pa skaisto dārzu, meita teikusi: „Tēti, mūsējais dārzs nemaz nav sliktāks!” „Mēs tik ārkārtīgi apzinīgi visu darām! Gribas, lai būtu perfekti, lai patiktu pašiem. Un, kad atbrauc viesi un saka – cik pie jums ir mājīgi, cik viss ir pārdomāts! – mēs smaidām,” smej Daina. „Divas profesijas – mediķa un pedagoga – varbūt kopā to pedantiskumu veido,” min dzīvesbiedrs.
Viena no lielākajām Eiropas slimnīcām - Hôpital de la Pitié-Salpêtrière viņa uzmanību pirmo reizi piesaistīja, lasot O. Balzaka romānu Gorio tēvs. Galvenā varoņa Eižēna de Rastinjaka labākais draugs strādāja šajā slimnīcā... Arī skatoties satelīttelevīzijas raidījumu franču valodā, kurā piedalījās eksperti no dažādām Francijas slimnīcām, par šo medicīnas iestādi radās teju vai paraugslimnīcas iespaids. „Vai varēju iedomāties, ka kādreiz strādāšu līdzās šiem pasaules slavenajiem mediķiem?! Bet, ja kaut ko no sirds ļoti vēlas, tas noteikti reiz piepildās! Ir kādi spēki tur augšā, kas palīdz tam notikt," smaida anesteziologs VILNIS SILIŅŠ.
Rīgas Stradiņa universitātes rektors, Dr. habil. med., profesors JĀNIS GARDOVSKIS savā ārsta darba kabinetā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas telpās iekārtojies starp medicīnas zinātnes grāmatām dažādās valodās un pāris gleznām ar vāzēs sakārtotām saulespuķēm. Nekā lieka. Jo viņam daudz jāpadara.
“Kad redzi, ka koris dziedot lido, tad ir īsti svētlaimīga sajūta. Tad ir feini, tad tu arī pats lido,” tā saka P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kora Stradiņi ilggadējais diriģents JEVGEŅIJS AUGUSTINOVIČS.
„Starta laukumā mudž cilvēki ar lukturīšiem, ķiverēm, kompasiem, kuri drudžaini smērē sviestmaizes, lej ūdeni plastmasas maisos un pieber klāt aizdomīgus pulverīšus, ieziež pēdas ar zīdaiņu dupšu ziedi, apļo rokas un staipa kājas, izmisīgi steidz vēl kaut ko pieskrūvēt velosipēdam, īsāk sakot – gatavojas startam piedzīvojumu sacīkstēs. Pakrūtē kņud vairāk nekā pirms anatomijas eksāmena. Klausoties laika prognozes „ilgstoša lietus un vietām slapja sniega” solījumus, kārtējo reizi jautāju sev: kam man tas viss? Un nozvēros – pēdējo reizi! Bet tad atskan starta šāviens, komandas ar gavilēm dodas uz priekšu, drudzis beidzas, un sākas nezināmais piedzīvojums. Nav zināms, cik stundas tas ilgs, cik spēka prasīs, cik sajūsmas un sāpju sagādās. Zināms vien, ka būs grūti, būs aizraujoši un skaisti,” stāstu par savu vaļasprieku iesāk Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe VITA ZAČESTA.
Lai kurā pasaules malā būtu izlidojis fotoaparāta “putniņš”, attēlos daktere SANDRA KUŠĶE, šķiet, izstaro gaišumu. Varbūt tāpēc, ka smaids līdz ausīm un pati notiekošajā iekšā bez atlaides par karsto sauli, grūto kāpienu kalnā, garajām mācību stundām vai ilgo ceļu? Varbūt tamdēļ, ka tās baltās drēbes? Maijā Latvijas Bērnu dzirdes centra kolektīvs izbraukuma variantā nosvinēja sešpadsmito dzimšanas dienu. Atskaites brīdis un arī laiks, kad centra vadītāja Dr. med., Paed. mag. ārste audioloģe Sandra Kušķe biežāk piedomā par savu lielo bērnu, meitu Līvu, kura šopavasar beidz vidusskolu.
