Latvijas Urologu asociācijas prezidents EGILS VJATERS pārliecināts, ka viņš par Eiropas Urologu asociācijas Rezidentu apmācības komitejas viceprezidentu nav kļuvis gluži netīšām. Viņš vienmēr skaļi un skaidri pauž savu viedokli. Kolēģi to novērtē, tāpēc šobrīd E. Vjaters kopā ar citu valstu kolēģiem gādā par vienādiem uroloģijas rezidentu apmācības apstākļiem visās Eiropas slimnīcās.
“Kopš esmu neonatoloģijā, nozares progress bijis tāds, it kā būtu aizlidojusi uz Mēnesi,” smaidot stāsta Dina Sviridova, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas 19. nodaļas vadītāja, Neonatoloģijas klīnikas virsārste. Viņa izstaro pašpārliecinātību un mieru. Varbūt tieši tāpēc bērnu māmiņas viņai tā uzticas. Kad kāda māmiņa gaitenī aptur dakteri, viņa runājot satver māmiņas roku un mierīgā balsī skaidro.
LILITA SUKURE Portugālē mīt divus gadus un Latvijas apciemojumam vasaras beigās bija izbrīvējusi nedēļu. Iemesls mērotajiem 4000 kilometriem – dēla kāzas. Vecākā meita Agne šo ciemošanos izvērta vēl intensīvāku – sarunāja mammai intervijas ar vairākiem Latvijas preses izdevumiem, uzstājot, ka jāpastāsta, ko nozīmē mesties citas valsts darba tirgū.
Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Uz Doctus jautājumiem par politiķu kabineta domāšanu, par to, kādus "jostas savilkšanas" pasākumus nākamgad var sagaidīt mediķi un par izredzēm uz papildu finasējumu nozarei atbild veselības ministre INGRĪDA CIRCENE
Gastroenteroloģi un gastrointestinālās endoskopijas speciālisti JEĻENU DEROVU viegli iedomāties kā business women: gudra, apsviedīga, lietišķa, atbildīga un šarmanta. Ar krampi. Nu, protams, viņai tāds ir! Kā gan citādi viņa spētu veiksmīgi attīstīt un vadīt Gastroklīniku Latvijas Jūras medicīnas centrā un turēt savās rokās Gastroenteroloģijas kongresa tehnisko organizāciju.
BIRUTA LIEDE mani gaida Rīgas autoostā. Ar ceļa somām – pēc dažām stundām aties prāmis uz Stokholmu, kur viņa dzīvo vairāk nekā 12 gadu. Sirmie mati sapīti bizē un atsprausti pakausī. Acis gaišas. Sarunājoties viņa daudz skatās acīs. Bijusī Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja, tagad tulkotāja no zviedru valodas saka: “Lūdzu, nerunājiet par maniem gadiem! Kādi septiņdesmit pieci?! Es tos nejūtu!” Viņa ir atteikusies no vārdiem “nekad”, “nekur”, “nekas”. “Aktivitāti jau nevar “uzsmērēt” – vai nu tā ir, vai tās nav. Mani vienmēr interesējušas daudzas lietas, laikam tāpēc garīgā novecošanās nav sākusies.” Biruta Liede tulko, raksta noveles, fotografē, zīmē, airē, mācās spāņu valodu...
Sarunāties ar Ziemeļkurzemes slimnīcas nefroloģi Lindu Mičuli ir viegli. Viņa saka, ko domā, ārstei ir laba humora izjūta un daudz enerģijas. Ļoti daudz. Viens darbs paveikts, divi jau padomā. Apzinoties savā vecumā izdarīto, daktere tomēr neceļ degunu gaisā, bet domā, ko un kā veikt vēl labāk. Lindas mērķtiecība ir tik liela, ka droši var teikt – viņas vārds iemirdzēsies vēl spožāk un atkal būs jauni projekti.
Traumatologs MĀRTIŅŠ MALZUBRIS izturības sacensībās piedalās jau septiņus gadus un piekrīt dr. Olafa Libermaņa teiktajam, ka tikai tas ķirurgs, kas spēj noskriet maratonu, spēs arī stundām ilgi operēt. Mārtiņa garākā operācija ilgusi desmit stundu, bet vairākas diennaktis ilgas izturības sacensības, kad miegam atvēlētas vien piecpadsmit minūtes, piedzīvotas vairākkārt. Šovasar pārvests arī čempiona tituls no Latvijas čempionāta rogainingā. Sacensībās un ķirurga darbā ir daudz līdzību, bet par visu plašāk stāsta Martiņš.
Stradiņa slimnīcas 38 gadus vecais invazīvais kardiologs Kārlis Trušinskis uz interviju ierodas slaidā solī, plecā eleganti uzmetis mugursomu. Pa viņa gludi skūto galvu lēkā saules zaķīši. Nekas neliecina, ka šis cilvēks uz interviju bija “jāpielauž”, jau bija paspējis “piedraudēt”, ka bildes no sava dzīves gājuma žurnālam nedos, un uzskaitījis tēmas, par kurām nerunās. Realitātē viss izrādās nedaudz citādi – sirds ārsts ir atklāts un pat neslēpj, ka medicīnā nokļuvis tāpēc, ka baltais ārsta halāts nodrošinājis tādu kā rokzvaigznes statusu. Beigās gan dzīve visu salikusi pa plauktiņiem. “Esmu atmetis glancēto un neīsto, beidzot esmu pieņēmis, ka esmu gana labs,” saka dakteris un pat aicina cilvēkus uz “sirds revolūciju”.
