Ir daudz labu ārstu dziedinātāju, vienas nozares speciālistu, ārstu zinātnieku, ārstu pedagogu, organizatoru... Ārste radioloģe MĀRA EPERMANE apvienojusi sevī visus šos darbības virzienus, un turklāt viņa ir arī lieliska stratēģe, projektētāja, plānotāja. Kolēģi saka: „Ja katrā ārstniecības nozarē mums būtu pa vienai Mārai Epermanei, medicīnas problēmas Latvijā jau būtu atrisinātas.”
Ja jūs aicinātu doties uz Šķeltovas pagastu, iespējams dažas neveiklas sekundes kartē būtu jāmeklē, kurā Latvijas malā tas atrodas... Orientieris varētu būt Latvijā mistiskākais Čertoka ezers ar dzidro gaišzaļo ūdeni un minimālo ūdensaugu un zivju faunu. Šim uzdevumam varētu kalpot arī uzņēmīgā jaunā ģimenes ārste IVETA MALNAČE. Viņas prakse Šķeltovas pagastā, Krāslavas rajonā iekārtota pirms gada, taču joprojām nedaudz smaržo pēc krāsas un izskatās gluži kā tikko pēc remonta. Gaišajās un mājīgajās telpās valda skrupuloza kārtība un tīrība, par to ikdienā rūpējas palīdze feldšere Tatjana Levkova. Pieņemšanas laiks jau beidzies, tāpēc daktere var brīvāk ļauties sarunai, taču pa brīdim mūs iztraucē kādi novēlojušies pacienti, galvenokārt vietējās skolas audzēkņi, kuri pēc stundām ienāk izmērīt temperatūru.
Kļūda pasē vai profesionāļa atklāts un izmantots ilgstošas jaunības noslēpums? Apsveikumi 70. dzimšanas dienā apstiprina – tā tomēr ir taisnība. P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra vadītājs profesors RAFAILS ROZENTĀLS, Latvijas Transplantologu asociācijas prezidents, vairāk nekā pusi mūža – 40 gadus – ir saistīts ar “stradiņiem” un gandrīz pusi – 32 gadus – vada Latvijā vienīgo transplantācijas centru. Ievērojamajā jubilejā sev uzdāvinājis... paša uzrakstītu un izdotu grāmatu “Ārsta transplantologa piezīmes”. Enerģisks, aktīvs, ar humoru un neslēptu ironiju par lietām, kuras uzskata absurdas un stulbas esam. Šopavasar “uzvilkts” par ideju sadalīt grūti un neatlaidīgi veidoto transplantācijas centru, citiem pārņemot centram piederīgo hemodialīzes nodaļu.
Pie savas sarunu biedrenes MONTAS VASILES ierodos vakarā ap pusdesmitiem, ar vēl slapjiem matiem tieši pēc baseina. Mēs runāsim par ziemas priekiem, atbilstošs ir arī cienasts – našķējamies ar saldējumu. „Kādu karstu tēju pēc baseina?” savā dedzīgajā aizrautībā smejas Monta. Viņa ir ausu, kakla un deguna ārste Liepājā. Un viņai pieder teorija, ka vīrusus nevis jāizsilda, tuntulējoties zem siltas segas un dzerot karstu tēju, bet gan jāizsaldē. Tā viņa dara pati un tā audzināti viņas bērni: Madara (17 gadi) un Pauls (16). Viņi nav dzēruši nevienu tableti, toties, jau mazi būdami, ziemā pliki briduši jūrā un kopā ar mammu nu jau gadus sešus nododas slēpošanas un snovborda priekiem. Tādas ir šīs ģimenes ziemas. Par to arī saruna. Žēl, ka rakstītajam vārdam nav iespējams pievienot skaņas celiņu – Montas emocijas būtu vērts dzirdēt!
Stāstu par medicīnas doktori, docenti ANGELIKU KRŪMIŅU varētu režisēt dažās zīmīgās epizodēs. Pirmā. Šaura mazītiņa mācību telpa Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, kur lielāko daļu aizņem galds, ap kuru saspiesties desmit studentiem. Klausoties Angelikā, šķiet, ka pedagoga amatu nevar iemācīties, tas ir dabas dots talants. Otrā. Viņa no piezīmju blociņa izņem fotogrāfiju ar gadu un astoņus mēnešus mazo meitiņu. Stāstot par Madaru, acīs ir liels maigums! Trešā. Viņa periodiski vada seminārus par infekciju slimību aktualitātēm Latvijā un pasaulē – tiem, kuri pieder riska uzvedības grupām un gūst morālo atbalstu un līdzestību nevalstisko organizāciju vidē. Ne jau visu var izmērīt ar pretjautājumu: un kas man par to būs. Ceturtā. Viņai ir tik skaisti smiekli – silti, skanīgi. Un šarmants dabiskums.
Tērbatas universitāte 19. gadsimtā bija pazīstams medicīniskās izglītības un zinātnes centrs Baltijā. Viens no tās pirmajiem medicīnas profesoriem bija Rīgā dzimušais Martīns Ernsts Stikss, kurš darbojās šajā mācību iestādē no 1802. līdz 1826. gadam. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas un rakstus par terapiju un zālēm, to vidū par iespēju aizstāt hinīnu ar vietējiem augiem. [1] Doktorandu izcelsmes areāls universitātē bija samērā plašs. Viņu vidū – pārstāvji no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Krievijas. Raksts sniedz nelielu ieskatu 19. gadsimta sākumā un vidū Tērbatā aizstāvētajās medicīnas doktoru disertācijās.
Ja māksliniecei un Latvijas Osteoporozes pacientu un invalīdu asociācijas bijušajai patronesei DŽEMMAI SKULMEI ar vārdiem būtu jāuzzīmē ārsta portrets, iespējams, tas būtu pat pašportrets.
IVITA BLŪZMA nu jau sešus gadus veiksmīgi vada pirmo pašapkalpošanās aptieku Latvijā. Ģimenes aptieku direktors Ilgvars Ķipēns Ivitu raksturo ne tikai kā profesionālu farmaceiti, bet arī kā darbinieci, kura izprot attīstības procesus farmācijas nozarē kopumā. Taču – kā jūtas viņa pati?
Sev būtiskās lietas ķirurģe LIĀNA MIĶELSONE dara ar rokām. Operē, protams. Un savas pirmās divas grāmatas uzrakstījusi ar rokā turētu pildspalvu. Nevis datoru. Tāpat top trešā grāmata. Pēc izjūtām un noskaņas, kuras pilnībai vajadzīga iespēja ar roku veidot burtu vijumus. L. Miķelsones grāmatu “Pasaki Lukrēcijam” (2003. gads) un “Ārsti un auni” (2005. gads) darbība notiek autorei pazīstamā – dakteru ikdienas vidē. Tāpat kā pašas darbdienas privātpraksē, kuru viņa kopā ar kolēģi Juri Sproģi izveidoja vieni no pirmajiem Latvijā.
Starp daudzajiem konferences* viesiem viņu nav iespējams nepamanīt. Stājā un valodā jūtams tāds vecās Pēterburgas inteliģences šarms, kādu pazīstam literatūrā, filmās sastaptiem varoņiem. Ar atbruņojoši vienkāršu attieksmi ir atvērta sarunai. Nebaidās no sulīgām frāzēm. Lepna un pārliecināta par sava un kolēģu darba sasniegumu nozīmību. Savas pilsētas un valsts patriote. Mazliet pašapzinīga. Ziemas pils attēls viņas prezentācijas noslēgumā ir patiešām skaists... uz Sankt-Pēterburgu aicinošs. Doctus sarunājas ar Krievijas valsts Bērnu infekcijas slimību zinātniski pētnieciskā institūta direktora vietnieci Neiroinfekciju klīnikas zinātnisko vadītāju, profesori NATĀLIJU SKRIPČENKO.
