“Ārsta darba objekts – cilvēks – ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kur šķietami vienkāršas lietas dažkārt ir ļoti grūti atrisināt,” uzskata Linezera slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents Pēteris Tomiņš. Ārsts ar 30 gadu darba stāžu.
Tikko esam sākušas runāt, kad pēc klusa klauvējiena Rīgas Dzemdību nama galvenās ginekoloģes Daces Rezebergas kabinetā ieskatās kolēģe Ilze Kreicberga un silti saka: “Jūsējais ir piedzimis...” Sarunas laikā Dace izlasa, apzīmogo un paraksta dažus kolēģu atnestus dokumentus, bet ne reizi neieskatās pulkstenī. Tikai vēlāk – pašās sarunas beigās – viņa ierunāsies par laiku, kas tik ātri paiet...
Augumā nelielo, trauslo ģimenes ārsti INU ZEMTURI pazīst daudzi ventspilnieki, jo viņa ir savējā – tepat dzimusi un augusi. Pēc studijām Ina varēja palikt Rīgā, tomēr atgriezās mājās. Piederība pilsētai, kurā bieži zēģelē dzeldīgais ziemeļrietumu vējš un ir mitrs gaiss, daudz labāk ļauj izprast astmas slimniekus, bet pirms diviem gadiem izraisītā autoavārija joprojām vieno Inu ar pacientiem, kam ir īpašas vajadzības. “Tagad zinu, ko nozīmē reanimācija, un saprotu, kā jūtas gultai piesaistīts cilvēks. Ja tas būtu manos spēkos, izveidotu Ventspilī rehabilitācijas centru,” apņēmīgi nosaka Ina un aicina iedzert kafiju. “Labi, ka atnācāt! Varam mierīgi pasēdēt, bet, kad sākas pieņemšana, jūtos kā konveijerā,” neslēpj ģimenes ārste. Mūsu sarunas laikā viņa četras reizes konsultē pacientus pa tālruni, vienu no viņiem mudinot nekavējoties izsaukt ātros un braukt uz slimnīcu.
Asprātīga, pacietīga, komunikabla, viņas sabiedrībā dzirkstī humors. Ar sev piemītošo aizrautību, šķiet, viņa arī apaļai nullei – ja vien ir kāda kripatiņa intereses – iemācītu anatomiju. Un vēl – viņa nav īpaši jāprovocē, lai itin viegli aizrunātos līdz puķēm, kaķiem un suņiem. Tā viņai īpaša mīlestība. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta Anatomijas katedras docente un Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeja vadītāja Dr. med. Ilva Duļevska.
Pirms 18 gadiem farmaceite DACE MAČUKA atvēra pirmo privāto aptieku Latvijā. To iekārtoja Cēsu vecpilsētā, ļoti šaurās telpās. Taču auga aptiekas popularitāte vietējo vidū. “Es vienmēr domāju, kā pircējam būs labāk,” saka Dace.
Viņam ir bērnišķīgi silts smaids un sirma galva. Pārciestā insulta dēļ viņš iet piesardzīgi kā mazulis, kas nupat iemācījies staigāt, un piedomā par katru soli. Varbūt viņš arī runā mazliet lēnāk nekā kādreiz. Profesors, Latvijas Pediatru asociācijas prezidents ENOKS BIĶIS. Ar tik spilgtu atmiņu kā prasmīgi noasināti krāsu zīmuļi. Nevilcinoties sauc uzvārdu un gadskaitļu desmitus, apgūst arvien jaunas tehnoloģijas, priecājas par meitas Ievas nupat iedāvināto plaukstdatoru un rūpīgi gatavo studentus kārtējam eksāmenam. Tik labsirdīgs kā mazs bērns un tik mierīgs kā Dievs.
Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS šā gada pavasarī kā viens no labākajiem jaunajiem ārstiem saņēma brāļu Zariņu studiju ceļojuma stipendiju, kas dāvāja viņam iespēju pusgadu praktizēt Lozannas klīnikā pie viena no Eiropā respektablākajiem ārstiem sirds un asinsvadu ķirurģijā.
Ne mazums stāstiņu dzirdēts par savrupajiem un lēnīgajiem ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas vienmēr pamanās būt pussoli priekšā latviešiem. Inflācija zemāka, ceļi labāki, valsts skolēnus nodrošina ne vien ar brīvpusdienām un mācību grāmatām, bet arī rakstāmlietu un burtnīcu iegādei vecākiem nav jāver vaļā savs maciņš, tāpat e-lietās igauņi ir pionieri... Un kā ar veselības aprūpi? Lai to noskaidrotu, Doctus devās ciemos uz Tartu – uz ģimenes ārsta praksi un aptieku.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Mazrunīgs. Taču ļoti atvērts. Kad naktī viņam zvanīja un sauca palīgā, viņš nosmaidīja: kamēr mašīnu sūtīsit, būšu klāt. Daudziem jaunajiem ārstiem ielicis rokās skalpeli pirmajā apendektomijā, sakot – operē, es asistēšu. Spīdošs diagnosts, apveltīts ar analītisku domāšanu un rentgena vērtu intuīciju. Klīda nostāsti – viņš pēc ožas vai tikai ar rokas pielikšanu spējot noteikt pareizo vēdera dobuma diagnozi. Tikpat zīmīgas bija viņa vizītes: kā viņš apsēdās uz pacienta gultas malas, uzlika roku, jautāja... Pacientu mīlēts. Kā gan citādi – jo viņš uzskatīja, ka slimnīca un ārsti strādā un pastāv tikai slimnieku dēļ.
