„Man bija četri pieci gadi. Spēlējoties smiltiņās, biju rūpīgi sabāzis mutē pudeles stikla lauskas. Vaigi uzpūtušies kā kāmītim! Mamma, to redzot, jau gribējusi skriet klāt, bet gudrs kaimiņš teicis: „Tikai mieru!” Ar skaļu pēkšņu brēcienu no aizmugures mani tā sagrābis aiz apkakles, ka es pārsteigumā izpūtis visus stiklus. Pat gļotādas neesot ievainojis. Labi, ka tuvumā bija apķērīgi cilvēki, kas rīkojās ātri un pārdomāti,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas Endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Pašā Rogovkas centrā atradīsiet ķieģeļu namu, savulaik padomju stilā būvētu kā ambulanci; arī šobrīd tas pilda sākotnējo uzdevumu – vairumā telpu zobārstes un ģimenes ārstes INĀRAS OĻŠEVSKAS prakse.
Vēsture glabā ne tikai nopietnus sava laika nospiedumus. Dažas no tās lappusēm ir gana savdabīgas, pat kuriozas. Šoreiz par vienu no tādām – medicīnas kolekcionāriem.
Ne jau visu eņģelīšu. Tikai to, kuri te ierodas pirms laika, paguļ kuviezītī, paaugas un dodas pie saviem vecākiem. Vai uz bērnu namu. Vai arī atgriežas debesīs... Bet to laiku, kamēr bērniņš izvēlas, uz kuru pusi doties, viņa mājas ir Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, kur viena no audžumammām ir neonatoloģe ANNA CIMMERE.
Šodien pasaulē vairs nediskutē par to, vai starptautiski atzītus kvalitātes vadības principus, ko izmanto daudzi ražošanas un pakalpojumu sfērā strādājoši uzņēmumi, iespējams piemērot arī ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem slimnīcā. Tiesa, veselības aprūpes iestāde nav gluži veikals, kur nopirkt veselību, taču no medicīnas pakalpojuma kā produkta tiek sagaidīta zināma kvalitāte. Par Dānijā gūto pieredzi slimnīcas kvalitātes vadības jomā stāsta BKUS administratīvās daļas vadītāja slimnīcā Gaiļezers EVIJA PALČEJA un galvenā māsa DITA RAISKA.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Viņa labi atceras laiku pirms gada – to, cik vientuļa sajutās svešatnē, daudzmiljonu iedzīvotāju zemē. Ģimene, sirdij tuvie cilvēki gatavojās Ziemassvētku svinībām Latvijā, viņa – Amerikā. Tieši tur un tad viņa piedzīvoja piepildāmies profesionālo sapni – mācības prestižajā Meijo klīnikā. LAURA LOGINA, Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centra plastikas ķirurģe pusgadu pavadīja slavenajā Amerikas klīnikā, vācot teorijas bagāžu un veicot praktiskus eksperimentus, kas nepieciešami doktorantūrai, kuras tēma ir replantācijas.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Paraudzīties uz sevi no malas ir veselīgi. Tas neļauj ieslīgt pašapmierinātībā un palīdz saglabāt mundru atklājēja garu. Citādi var sanākt kā tajā vecajā anekdotē par čukčiem. Krievi uzdāvina čukčiem automašīnu un pēc kāda laika vēstulē jautā: nu – kā tad tā ripo? Un saņem atbildi: ripo jau labi, mašīnā ērti un silti, tikai suņiem gan smagi vilkt... Vērotāja skatu no malas Doctus lasītājiem šajā lappusē piedāvā žurnāls Dadzis, kas pēc desmit gadu klusēšanas atgriezies pie saviem lasītājiem. Žurnāla karikatūrists Vitālijs Podvitskis dzīvo Sanktpēterburgā un šad tad ar profesionāla satīriķa aci fiksē arī medicīnas lauciņā piedzīvoto.
