Internists-kardiologs, zinātnieks, bijušais klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs, joprojām RSU profesors IVARS SILIŅŠ ir viena no Latvijas medicīnas vēstures leģendām. Medicīnai atvēlējis 54 darba gadus un neatzīst cilvēkus, kas nevis dara paši, bet “lavās pie sveša putras katla”. Lai gan nelabojams optimists, nākotnes medicīnā profesors saskata pāris nopietnu problēmu, kurām nenāktu par ļaunu sagatavoties.
Jau pusotrs gads, kopš asoc. prof. ARDIS PLATKĀJIS pieņēmis vienu no savas dzīves lielajiem izaicinājumiem – viņš vada Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti. Vienlaikus viņš turpina savu ārsta radiologa darbu – viņa iecienītākais darbības lauks ir magnētiskā rezonanse. A. Platkāji interesē cilvēki, lietas un procesi no iekšpuses. Lai zinātu, ko tieši jūt viņa pacienti, pats gūlies magnētiskās rezonanses aparātā. Uz brīdi ir palicis bail. Un ja nu tiešām kaut ko ierauga?
Invazīvais kardiologs OSKARS GĀLIŅŠ neslēpj, ka studiju gados Rīga tā arī nav spējusi iepatikties un viņš gribējis atgriezties tieši Liepājā. Taču šogad – pēc stažēšanās Eindhovenas klīnikā Nīderlandē un pāris intensīva darba mēnešiem Velsā – viņa vēlme atgriezties bijusi tik stipra, ka vilcis krustiņus kalendārā, atzīmējot, cik dienu vēl palicis. “Citi domā, ka man gāja slikti un tāpēc es atgriezos. Nē, man gāja ļoti labi, bet ļoti gribēju atgriezties.”
Dakteris IVARS MAZJĀNIS māj ar kreiso roku caur logu un rāda, ka mājas atslēga ir zem kāda no daudzajiem puķupodiem. Varbūt zem matiolu krūmu pušķiem, varbūt zem mājas svētības cēli klusējošajām lapām. Viņš nezinot, kā tur tagad ārā izskatās - kādu laiciņu neesot bijis. Dakteris sagaida smaidīgs un omulīgs. Ar smaržojošu baltas mežrozītes zaru uz palodzes. Infektologa Mazjāņa darbavieta ir viņa mājas, jo dakteris nevar apaut abas kājas un ātriem soļiem doties uz darbu. Tomēr bezdarbs viņam nedraud. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā. Kopā ar dakteri Edgaru Tirānu tapušas vairākas mācību grāmatas infekcijas slimībās: Infekcijas slimības, rokasgrāmata iznāca 1997. gadā un atkārtotu izdevumu 1000 lappušu biezumā sagaidīja 2006. gadā, bet 2001. gadā iznāca HIV/AIDS kabatas rokasgrāmata. Vakcinācijas kabatas rokasgrāmata dakteru plauktos iegūla 2002. gadā, bet Infekcijas slimību kabatas rokasgrāmata - 2003. gadā. Arī tagad Mazjānis nesēž dīkā. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā.
Ārsta ZIEDOŅA RITMAŅA bišu drava ir 20 kilometru attālumā no Ventspils.Lai turp nokļūtu, vajadzīgs savs braucamrīks, jo ceļš ved cauri mežam, kur sabiedriskais transports nekursē. Vedot ciemos pie savām bitītēm jeb meitenēm, otorinolaringologs pagūst izstāstīt vairākus sastapšanās stāstus. Piemēram, par satikšanos ar reto melno stārķi, par dzērvēm, kas laidušās graciozā dejā, un lapsu, kas, kuplo asti izslējusi, metusies pakaļ kādam mazākam dzīvniekam. Nokļuvis lauku mājā, Ritmanis nesteidzīgi iet pie stropiem un ļauj pieskarties svītrainajiem kukainīšiem – savas svētnīcas čaklajai tautai.
“Esmu humorīgs,” tā, stāstot par 25 gadus ilgo pieredzi ASV paramediķa darbā, mūsu sarunas laikā vairākas reizes bilst latviešu izcelsmes paramediķis VIKTORS ROZENBERGS. Humors ir tas, kas ļāvis piecas reizes pārsniegt vidējo prognozi, kas vēstī, ka paramediķiem izdegšana sākas pēc pieciem nostrādātiem gadiem. Ar Viktoru tā nav noticis, gluži pretēji – ar aizrautību un ļoti skaidru attieksmi “It’s their emergency, not mine”* viņš ilgus gadus glābis dzīvību cilvēkiem Minesotas štatā. Vien darbā gūts savainojums viņa ierasto ritmu mainījis, pēc ilgstošas rehabilitācijas viņš tomēr atgriezies iepriekšējā darba vietā ASV Mineapoles medicīnas centrā Hennepin County (skat. tabulu), tikai nu jau kā veselības speciālists neatliekamās medicīnas izglītības jomā. Viktors palīdzējis arī Latvijas neatliekamajai medicīnai.
Vitolds Jurkevičs – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs – ir gados jaunākais slimnīcas vadītājs Latvijā. Cilvēks, kurš šajos apstākļos turpina domāt ne tikai par slimnīcas izdzīvošanu, bet arī attīstību. Cilvēks, kura turētajam skalpelim uzticētos Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šobrīd V. Jurkevičs cenšas noturēt slimnīcu virs ūdens, taču par spīti haosam sistēmā – gatavs laist abus savus bērnus medicīnā.
Portugālē nevar neiemīlēties... Okeāns un saule. Daudz saules! Portvīna pagrabi, laiski zivju restorāniņi, daudz baznīcu un leģendu – ar ibēru cilšu, mauru, romiešu un grieķu kultūru nospiedumiem. Augumā mazie portugāļi ir nesteidzīgi, smaidīgi un ļoti ģimeniski. Viņi bieži apkampjas, sirsnīgi sarokojas, priecīgi sarunājas un jokojas. Tā kā šeit nedežurēju nedēļas nogalēs un arī diennakts dežūras izpaliek, patiešām to visu izbaudu! Kopā ar mani ir vīrs Jānis (rezidents neiroķirurģijā – atbrauca uz šejieni nedaudz vēlāk un strādā citā slimnīcā) – cenšamies ievērot vietējo paražas, aprunājamies ar piemājas sakņu veikala pārdevēju, draudzīgi sveicinām skārņa gaļas izcirtēju, dodamies garās pastaigās gar okeānu... Un nereti pieķeram sevi pie domas: lai kā arī dzīve iegrozīsies, Portugālei vienmēr būs īpaša vieta mūsu sirdī un atmiņās.
Ar tēmu “Sieviete kustībā” kardioloģe Silvija Hansone piedalījās kolēģu inspicētā seminārā par iespējām mazināt koronārās sirds slimības izplatību sieviešu vidū. Un kur vēl precīzāks pašas dakteres Hansones agregātstāvoklis ja ne kustība – skriešana, kalnu slēpošana, peldēšana, tautas dejas, aerobika, klasiskais balets! Bet – secībā: tikai pēc darba Rīgas 1. slimnīcā, pēc studentiem un tālmācības kursantiem visā Latvijā. Un visvēlamāk kopā ar savu lielāko bagātību – ģimeni un draugiem meitu Lindu un dēlu Arni.
Dr. Grigorijs Afanasjevs mazliet skumīgi secina, ka ikdienā viņam visvairāk pietrūkst profesionālas diskusijas – atbildot uz jautājumu, cik Latvijā ir tādu ārstu kā viņš, dakteris klusējot paceļ rādītājpirkstu. Viens kā pirksts. Ūdenslīdēju dakteris.
