Oda sievietei. Viņas ķermeņa skaistumam. Ķermenim kā dabas pilnībai. Tāds varētu būt post scriptum leģendārā fotomākslinieka Jāņa Gleizda melnbaltajām fotogrāfijām, kas atradušas vietu JĀŅA ĢĪĻA iecerē – kalendārā – un 23.novembrī tiks eksponētas arī izstādē plastikas ķirurga privātklīnikā. Tāds moto tikpat labi piestāv arī paša Jāņa Ģīļa profesionāli paceltajai latiņai.
Viņa prot atstāt nevainojamu iespaidu – labi izskatās, daudz domā, pirms runā, ir principiāla. Šis tēls tik labi sader ar Zāļu valsts aģentūras vadītājas amatu, kurā viņa ir jau apaļu gadu! Taču man šķiet, – šādi raksturojot, nozīmē daudz ko par viņu nepateikt.Tāpēc vēlos izstāstīt citu stāstu par INGUNU ADOVIČU. Par principialitāti, aiz kuras slēpjas garas sarunas ar sevi. Daudz dzīves notikumu, no kuriem viņa patiešām mācās, nevis paslīd tiem garām. Par īpašo balss tonalitāti, kad viņa runā par ģimeni. To nevar nepamanīt – tas ir gandrīz kā uziet citas frekvences viļņus. Siltus, dzidrus, viegli vibrējošus.Par dzīvošanu ar lielu atbildības sajūtu. Kad darbinieki vakaros dodas mājup, aģentūras autostāvvietā paliek viņas mašīna. Viņa smaida – vai labi, ka priekšnieks paliek pēdējais? Viņa citādāk neprot.
Vai mērām svara, apjoma vai atmiņu laukuma mērvienībās – katra jauna diena mūsu pieredzes bagāžu paplašina. Taču ir situācijas, kas šo krājumu papildina pat pārāk bagātīgi, un ar to gribas dalīties. Nepretendējot rast skaidrojumu situācijas izcelsmei, kā arī neiedziļinoties atbildīgo meklējumos, Doctus nodod lasītājiem Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas virsārsta ANDRA JUMTIŅA uzticēto stāstu par dažās vasaras dienās piedzīvoto un pārdzīvoto. Lai topogrāfiski atainotu šo pieredzes ceļu, jāraugās Āfrikas kartē, jo dakterim Jumtiņam nācās doties uz Ganas Republiku. Sarunas sākumā viņš uzsver, ka piedzīvotais ir kas neparasts viņa biogrāfijā. Noklausoties stāstīto, top skaidrs, ka no mūsu redzes leņķa raugoties, notikums pat īsti neatbilst apzīmējumam neparasts. Tas ir kas trakāks.
Pēc intervijas viņa teiks: „Man šķiet, ka šajā sarunā manis ir par daudz. Ja kaut ko dzīvē esmu sasniegusi, kaut ko iemācījusies, tad tikai ar citu palīdzību, saiknē ar kolēģiem, draugiem, radiem, ģimeni, un viņiem es esmu ļoti pateicīga." Viņu viegli var iedomāties ar Hemingveja izdevumu rokās (dakteri saista šī autora lakonisms un starp rindiņām izlasāmais) vai šķirstot Dalailamas Laimes mākslu (tur esot daudz vērtīgu domu, kā saprasties ar pacientiem - nē, viņa izlabo, vienkārši cilvēkiem). Vēl neiroloģei docentei ELVĪRAI SMELTEREI ir silti smiekli un jauks krievu valodas akcents, kas gluži vienkārši paņem.
Kad Nacionālajos Bruņotajos spēkos uzliesmo kārtējā zarnu infekcija, uz frontes pirmo līniju lūdz doties JĀZEPU KEIŠU. Infektoloģijas centra vadība zina, ka Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras asociētais profesors, medicīnas doktors perfekti tiks galā ar visu. Apskatīs, ja būs divdesmit slimnieki, un arī tad, ja būs piecdesmit; smagākie tiks nosūtīti uz slimnīcu un dokumentācija būs kārtībā. Apbrīnojamas darba spējas! Ja vajag, viņš var būt ļoti operatīvs un veikls. Taču ikdienas darbā profesors šķiet pat pārāk līdzsvarots. Gatavais mieramika!
Ierasts uzskatīt, ka badmintons ir brīvā laika pavadīšanas veids, atpūšoties pludmalē vai citviet dabā. Taču šis priekšstats ir maldīgs. Ārstu-badmintonistu četrotne, kas šovasar Latviju pārstāvēja starptautiskajās ārstu olimpiskajās spēlēs Monteastini Terme pilsētiņā Itālijā, apgalvo, ka badmintons ir vispusīgs sporta veids, kas īpaši populārs ir Zviedrijā, Somijā un Indonēzijā. Ne velti tas iekļauts pat pasaules olimpisko spēļu programmā un atzīts par vienu no pieciem fiziski visgrūtākajiem sporta veidiem pasaulē.
Meklēsim atbildi mīklai – tādai skaidrojošai, kā bērni labprāt mīl sacerēt: „Vēl vakar viņš strādāja tur, tālu, tālu – viņā pusē okeānam, bet rīt gatavojas tikties ar medicīnas studentiem te, Latvijā... Kurš tas ir?” Šobrīd Doctus ir sagatavotas divas atbildes – ir divi ārsti latvieši – medicīnas profesori, kuru darba ikdiena rit abpus Klusajam okeānam. Lūdzām abus dalīties savā pieredzē – kā un kādēļ veidojies šāds darba dzīves ritms.
Laikam grūti iedomāties labāku vasaras baudīšanas veidu par lidojumu virs ūdens, ķerot burās vēju! P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās un neatliekamās kardioloģijas nodaļas kardiologa AIGARA LISMAŅA vaļasprieks ir šāda vēja ķeršana jeb vindsērfings. Lai gan ar to viņš aizraujas jau gadus četrus, tikai pēdējā gada laikā dakteris burāšanai ar vējdēli ir pievērsies nopietni.
Kad vasarīgā rītā mērots ceļš līdz Kandavai un, uzbraucot kalnā, auto krustojumā nogriežas pa kreisi, vecu koku ieskautajos Ozolājos pie vīratēva Rūdolfa Akera piemiņas zīmes pagalmā mūs sagaida acu ārste docente VALDA AKERE. Viņa ir gatavojusies uzņemt viesus – kucīte Bella ieslēgta nama augšstāvā, lai nesabiedē ciemiņus, istabā smaržo kafija un veclaicīgs sienas pulkstenis sit divpadsmit dienā – tas ir laiks, kad esam vienojušās par mūsu sarunu. Tā aizsākas pat negaidīti strauji.
