Viņai patīk agrie pavasara un vasaras rīti, kad, pamostoties vēl pirms sešiem, var kādu brītiņu netraucēti palasīt. Viņai patīk visu darīt ātri – iet, domāt, rakstīt, runāt. Gluži kā tēvam, kurš nepratis mierā sēdēt un visu mūžu teciņiem vien skrējis. Viņai patīk lasīt, zīmēt, dziedāt, adīt, sēņot, rušināties dārzā, braukt ar mašīnu, ceļot, apmeklēt operu, teātrus un muzejus.Viņai, dzimušai pilsētniecei, patīk lauki, meži un mākoņi. Viņai patīk sapņot. Jo viņai patīk dzīvot.
Golfa laukumā, lai kurā pasaules malā tas būtu, visi sastaptie spēlētāji, jauni vai veci, abu dzimumu un dažādu tautību pārstāvji, esot gandrīz kā radinieki. Viņi sasveicinās ar smaidu, pat ja redz cits citu pirmo reizi mūžā. Kurš pa īstam sajutis golfa vienojošo spēku, tas vairs nevar tikt vaļā. Un arī negrib! Viens no viņiem ir arī VOLDEMĀRS LEJIŅŠ, klīnikas EGV vadītājs.
Nāk un aiziet galvenie ārsti, tiek nomainīti direktori, mijas gadu tūkstoši. Ar savu aktīvu klātbūtni tos vieno nemainīgais lielums četru gadu desmitu garumā – medicīnas māsa INĀRA LIEPIŅA. Tagad jau vienpadsmito gadu – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas aprūpes pēcdiploma apmācības māsa. Pirms tam piecpadsmit gadus – šīs slimnīcas vecākā māsa. Vēl pirms tam – šīs pašas slimnīcas māsa.
Valsts prezidentes VAIRAS VĪĶES-FREIBERGAS biogrāfijā ir fakts, ka viņa ilgus gadus vēlējās kļūt par ārstu. Tas saistās ar traģisku kontekstu, kad viņa izlēma: izaugšu liela un glābšu cilvēkus!
Reizi nedēļā ir sestdiena vai svētdiena, kuru viņa gaida ar nepacietību. Lai... dotos uz darbu. Uz diennakts dežūru reanimācijas brigādes sastāvā. Tad viņa ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste DZINTRA JAKUBAŅECA. Arī pārējās dienās viņa strādā. Un tad viņa ir Rīgas Domes Labklājības departamenta Veselības aprūpes pārvaldes priekšnieka vietniece Dzintra Jakubaņeca.
C’est la vie – tāda ir dzīve, saka franči. Skaista – saka latvieši, kas jaunus profesionālus izaicinājumus atraduši Francijā. Nē, stāsts nebūs par laimīgo zemi, bet par to, ka aiz skaistuma maskas slēpjas daudz domu, kas pa galvu šaudījušās bezmiega naktīs, rūpju rievas, savas varēšanas eksaminēšana un patīkama novērtējuma sajūta. Divi stāsti par ārstiem, kuri vietu zem Latvijas medicīnas debesīm izcīnījuši, tomēr horizonts šķitis... par tuvu.
Ja Hipokrata sasniegumus var uzskatīt par sengrieķu medicīnas pamatu, tad sešus gadsimtus vēlāk dzīvojošā Galēna devums veido šīs tradīcijas virsotni. Galēns bija pārņēmis no agrākajām ārstniecības skolām visu labāko, un turpmākie gadsimti līdz Renesansei medicīniskās zināšanas galvenokārt smēlās no viņa darbiem. [1]Pastāv liecības, ka Galēns savas atziņas diktējis reizē 20 sekretāriem, lai nekas nepaliktu nefiksēts. No viņa apmēram 400 rakstiem mūsdienas sasnieguši un iespiesti 83 autentiski, 19 apšaubāmas izcelsmes, 45 neīsti darbi, bet ap 80 palikuši manuskriptos. [2] Visu Galēna darbu oriģināli ir grieķu valodā, taču vairāki līdz mūsdienām nonākuši ar citu valodu, vispirms latīņu valodas, starpniecību.
„Jums mobilais telefons ir? Kad nāksiet, piezvaniet, nometīšu atslēgu, mums jau tagad tāda drošība kā cietumā, kāpņutelpai slēdzamas metāla durvis,” telefona klausulē man atbild farmācijas zinātņu doktore HELĒNA RUBĪNE. Saulainā un aukstā ziemas dienā dodos uz Ķengaragu. Kad esmu klāt, zvanu. „Jā, tūlīt, uzgaidiet, jau veru logu.” No daudzdzīvokļu nama ceturtā stāva piezemējas dzeltens maisiņš: aiz pirmā mezgla iesieti trīs kastaņi svaram, aiz otrā – atslēga. Helēna Rubīne uz sarunu nav jāpierunā. Tās laikā tieku uzrunāta gan par kundzīti, gan bērniņu, draudziņu, meitiņu mīļo... Par sevi viņa saka: „Neesmu no nedzīvajiem dārgakmeņiem, esmu no dzīvās dabas. Latgaliski – rubyns, latviski – rubenis, ir liels pelēks skaists purva putns.”
Lūk, gads apmetis slaidu loku un par Latvijas Farmaceitu Ziemas sporta spēlēm varam runāt kā par sekmīgi noritējušu tradicionālu notikumu Latvijas farmaceitu dzīvē.
Viņa – farmaceite, kuru raksturo sirsnīga vienkāršība un pelnītas pašapziņas balstīta lepna stāja. Nav reta iespēja viņu sastapt Rīgā, jo 1999. un 2004. gada Gada Farmaceita balvas ieguvēja ILZE KRĪGALE šobrīd ir Latvijas Farmaceitu biedrības Lauku aptieku sekcijas vadītāja, tāpēc uz sēdēm Rīgā braukt – tā ir viņas ikdiena, taču Doctus izmantoja iespēju paraudzīties, kā klājas labi tālu no Rīgas – kārtīgos laukos Madonas rajona Barkavā, kur liela daļa Latvijas farmaceitu ir pabijuši, jo ar Ilzes gādību tur risinājās 2004. gada farmaceitu vasaras brīvdienas.
