Izcilais profesors Kristaps Rudzītis jaunos ārstus savulaik audzināja: lai slimnieks ārstu respektētu un uzticētos, valodai jābūt korektai, skaidrai. Jābūt ļoti tīri un kārtīgi apģērbtam, bet nevajadzētu ģērbties pēc pēdējās modes, tad slimnieks jūs neuzlūkos par nopietnu cilvēku. Jūs drīkstat smaržot pēc labām tualetes ziepēm, bet nevajadzētu speciāli sasmaržoties ar odekolonu vai smaržām, drīkstētu būt viena zeltlieta vai briljants, bet ne divas, trīs... Laiks ir mainījies, arī tikumi šodien ir citi. Un tomēr. Cik svarīgs saskarsmē ir ārsta izskats? Tā nav saruna tikai par to, kas mediķim mugurā, par profesijas nospraustiem etiķetes kanoniem, arī par emocionālu inteliģenci un attieksmi.
Saskaņā ar likumu, ārsts drīkst veikt medicīnisku manipulāciju, kas saistīta ar iejaukšanos slimnieka ķermenī, saņemot iepriekšēju pacienta rakstveida piekrišanu. Vairākumā gadījumu tā arī notiek, tomēr situācijas mēdz būt tik dažādas.
Sākot ar novembra pirmajām dienām, līdz pat 2008. gada janvāra beigām apvienības aptieka 1 aptiekās uzmanību saistīs vieglas, kā netverami sapņi caurspīdīgas ziedojumu kastītes, kuras gaidīt gaidīs, lai tās piepilda, jo saziedotā nauda ar atbildīgu un ieinteresētu cilvēku starpniecību materializēsies bērnu sapņu piepildījumā.
Grieķu vārds cheirourgia tiešā tulkojumā nozīmē - roku darbs. Tam, kurš piedzīvojis un izjutis pateicību par ķirurga precīzo roku darbu, nez vai kādreiz ienāks prātā šo ārstu nosaukt par amatnieku. Kaut gan gadsimtiem ilgi ķirurgs tika dēvēts tieši tā - kamēr ar iekšķīgo slimību ārstēšanu nodarbojās akadēmiski skoloti doktori, ķirurģija bija ģildes šrāgām pakļautu amatnieku darbības lauks.
Gada 8 760 stundas nav tikai fizikas vienība, tās ir ļoti personiskas. Tām pieder mūsu prieks un noskumšana, mūsu vieglprātība un prātīgums, mūsu karjeras lēcieni, stāsti, baumas un sarunas, mūsu apņemšanās, uzdrīkstēšanās un aizstāvēšanās. Kāds bijis 2007. gads?
Cēsīm šis rudens ir īpašs. Šomēnes Cēsīs mediķi, kuriem tuvas basketbola tradīcijas, sacentīsies par Mediķu aroda kausu. Pirms mēneša durvis vēra Bērnu un jauniešu izglītības un veselības centrs. Šogad izstrādāta arī Cēsu rajona slimnīcas attīstības vīzija. Taču katra vieta ir īpaša vispirms ar saviem cilvēkiem. Par cēsniekiem saka: viņi nekad nepaliks, malā sēžot, gatavi vieni no pirmajiem doties piketēt pret netaisnību, taču galvenais - gatavi viens otru atbalstīt. Labs raksturojums, vai ne?
Latvijā pacientu organizācijas ir ļoti dažādas pēc lieluma, kapacitātes, iespējām, ietekmes. Šajā rakstā vairāk par ietekmi. Par filigrāno ietekmes spēli. To, kurā pats vari būt tas, kurš veikli pārvalda daudzas bumbiņas. Bet vari kļūt arī par bumbiņu spēlmaņa rokās.
Lai arī Amerikā mājas vizīšu prakse beidzās piecdesmitajos sešdesmitajos gados, lai arī pie mums notikusi mājas vizīšu brīvlaišana (no maksas pakalpojuma atbrīvoti vien bērni un veci cilvēki), pacientu vidū tās joprojām ir populāras. Ģimenes ārstu domas dalās. Mājas vizītes lietderīgas, vai tas ir atavisms, no kura būtu jāatsakās? Vai pacienti tās neizmanto, lai apietu sistēmas trūkumus, piemēram, neērto nīkšanu rindā? Cik objektīvi mājas apstākļos var izmeklēt pacientu un diagnosticēt slimību? Un cik kvalitatīvu palīdzību var sniegt? Vai mājas apstākļos var uzzināt informāciju, ko pacients neizstāsta konveijera vizītē ārsta kabinetā? Un kā ar ārsta drošību? Neliela mājas vizīšu grāmatvedība, saliekot plusus un mīnusus.
Par dažiem skolotājiem studentu vidū klīst leģendas. Piemēram, kā piesēžot uz galda un īpatnēji velkot „r” skaņu, lekcijas lasīja pasniedzējs Makss Beļenkijs (bet studentes pirms viņa lekcijām skrēja uz frizētavu pucēties!), kā eksāmenu pieņēma Kristaps Rudzītis, kā Jūlijs Anšelēvičs saviem studentiem mācīja ne tikai profesionālās lietas, bet arī – kādai jābūt attieksmei pret pacientu. Kā Miervaldis Kaminskis gan ar bargām, gan asprātīgām metodēm – izdomājot pašsacerētus stāstiņus, piemēram, par Galvas apvidus artēriju – panāca, ka anatomijas gudrības paliek prātā. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl daudzas personības...Tie ir skolotāji, kurus apbrīno, no kuriem dažkārt arī baidās, kuru mācības patur prātā uz mūžu, kurus atceras. Kuriem piemīt vārdos neizskaidrojamā harizma un dzīvesgudrība.
Ir stundas, kurās visnevērīgākais skolēns kļūst vērīgs. Jo skolotājs viņu ir uzrunājis – tik vienkārši, tik precīzi, tik saprotami, tik personiski! Šķiet, līdzīgi ir ar pacienta līdzestību. No vienas puses, ārstam nebūtu daudz jālauza galva par slinkajiem un nevērīgajiem, līdzdalība ārstēšanas procesā ir pacienta pienākums. Taču, no otras puses, daudz izšķir ārsta personība un prasme atrast īstos vārdus. Kāds dzīvesgudrs medicīnas korifejs reizumis saviem pacientiem devis rokās rakstāmrīku un baltu papīra lapu un diktējis priekšā ārstēšanas plānu. Tas patiesi darbojies!
