Bērnu Paliatīvās aprūpes dienesta telpās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pulkstenis skaita sekundes. Kapelāne Aina Briede saka: laikam slimnīcā ir cita atskaites sistēma. No vienas ķīmijas līdz nākamajai, no ēdienreizes līdz ēdienreizei. Kur vēl lielāks prieks kā saņemt telefonzvanu no bērna, kurš ir mājās un saka: es šodien izēdu trīs bļodas piena sakņu zupas! Tā ir milzīga uzticēšanās, vienlaikus – ļoti trausla. Arī bērnu un viņu vecāku sapņiem šeit ir cita vērtību skala...
Katram noteikti ir savs – garāks vai īsāks – īpašo pacientu saraksts. Tie ir pacienti, kas paliek atmiņā arī pēc aizvērtas slimības vēstures. Pirmie pacienti. Slimnieki, kas ir kļuvuši par savējiem. Pacienti, kurus var apbrīnot par gribasspēku un kuri atveseļojušies teju bezcerīgās situācijās. Pacienti, ar kuriem saistās kuriozas situācijas...
Latvijā līdzīgi kā citviet Rietumu medicīnā ārstu un pacientu attiecības kļūst klientu orientētas, tiek akcentētas pacientu tiesības, tiek diskutēts par biznesa domāšanas ienākšanu medicīnā un naudas lomu tajā. Latvijā arvien virmo runas par atalgojumu un aploksnēm. Kādas šajā kontekstā veidosies ārsta un pacienta attiecības nākotnē? Vai jauna ārstu paaudze nozīmē jaunu medicīnu? Vai, iedziļinoties šodienas medicīnas studentu un rezidentu uzskatos, varam saredzēt, kāds būs rītdienas ārsts? Doctus atspoguļo spilgtākos no viedokļiem, kas izskanējuši vienpa-dsmit topošo ārstu intervijās pētniecības darba* ietvaros.
Renesanse bija lielu atklājumu laiks dažādās nozarēs: ģeogrāfijā, fizikā, astronomijā, zinātnē par valsti, mākslā. Dabaszinātnēs notika atgriešanās pie pētījumu empīriskā virziena, ko antīkajā pasaulē kultivēja Hipokrats, Aristotelis un viņu sekotāji. Matemātiku sāka izmantot novērojumu aprakstam un iztulkošanai. Medicīnā tika labotas un paplašinātas antīko ārstu zināšanas par cilvēka ķermeņa uzbūvi, orgānu funkcijām, slimībām un ārstēšanu. Šis raksts sniedz nelielu ieskatu anatomijas straujajā uzplaukumā renesanses laikā – par nozīmīgām šā laikmeta personībām un viņu atziņām.
Mediķu dinastijas. Latvijā to ir daudz, un katra glabā savus stāstus un leģendas. Vārdos ir grūti formulēt, kas nosaka izvēli turpināt profesionālo dzimtas ceļu. Misijas izjūta. Nepazaudēti ideāli. Vecāku sarunas. Mājās izjustā gaisotne, kad pie apaļā galda pulcējas vecā inteliģence – mākslinieki, mūziķi, mediķi. Iespaidi no tās reizes, kad vectēvs kā mazu puiku paņēma līdzi uz operāciju zāli...
Vien retais ārsts var droši apgalvot, ka pacients par savām problēmām viņam izstāstījis visu. Biežāk tomēr kaut kas paliek noklusēts – vizīte pie cita speciālista, blakusslimības, kāda medikamenta lietošana vai nelietošana. Bet nepateiktā informācija ārstēšanas gaitā rada gan kuriozas, gan ļoti nopietnas situācijas.
Viņš ir no tiem, kuri arvien gatavi izzināt, apgūt, izprast ko jaunu – arī par sevi, savu ķermeni, par to, kā droši stāvēt uz savām kājām, sastopoties ar slimību. No tiem, kam ir aktīva dzīves pozīcija un spraigs dzīvesveids ikdienā. Arī darbs viņam tāds – vairāk liek atrasties dzīvespriecīgo, sportisko ļaužu vidū, kur kūsā enerģija un aktīvas emocijas. Lai gan ir nācies arī pabūt reanimācijas brigādes rīcībā un uz operāciju galda, tomēr biežāk ar ārstiem – viņu raksturiem, emocijām, kaislībām un azartu – viņš saskāries sporta zālē, vadot ārstu basketbola turnīru norisi. Ārsta portretu veido sporta žurnālists ANDRIS RUPAIS.
Ikviens, pārlūkojot sava darba mūža anamnēzi, noteikti atrastu ne vienu vien situāciju, ko nevar aizmirst, jo tā bijusi kā izaicinājums profesionālajai varēšanai. Rets, neparasts klīniskais gadījums, kurā latiņa pacelta augstāk nekā ierasts, operācija, ko līdz šim kolēģi Latvijā nav veikuši, pamācošas vai pat kuriozas tikšanās un sarunas ar pacientiem. Šādi gadījumi ne tikai bagātina pieredzi, bet atstāj arī daudz jautājumu: kādas ir medicīnas un ārsta iespēju robežas, kā tie izmaina ārstu, vai kādā brīdī var nepietikt spēka, vai tiem var sagatavoties? Par to arī trīs stāsti.
Mazās plaukstas pacietīgi mēģina uzmeistarot nepaklausīgo pūķi, ko pašam vēlāk palaist zilajās debesīs. Tikmēr vecāki atbalsta grupā dalās ikdienā piedzīvotajā un uzklausa speciālista padomu – kā atrast laiku atpūtai sev. Mirkli atelpai, kas tik ļoti vajadzīgs ģimenē ar nedziedināmi un ilgstoši slimu bērnu. Kad trīs dienu nometne ir galā, vecāki un bērni ir ļoti patiesi savās emocijās: ai, kā negribas atgriezties mājās! Mājās, kas bieži vien ir arī slimnīca...
Mēdz teikt – ārstēšanās procesā piedalīs trīs: slimība, kas iet savu gaitu, ārsts, kurš mēģina to ietekmēt, un pacients, kurš vēlas atveseļoties. Taču nereti ir situācijas, kad ir arī ceturtā puse. Pacienta piederīgie. Saskarsme ir neizbēgama, bet nereti sarežģītāka nekā ar pacientu. Kā padarīt pacienta piederīgos par sabiedrotajiem?
