Par izcilo ķirurgu Jāni Jēgermani ir kāds nostāsts – kā viņš apraudzījis slimniekus uzņemšanas nodaļā. Piegājis pie pacienta, kurš sāpēs skaļi kliedzis, pielicis roku pie vēdera un teicis: šis var gaidīt. Piegājis pie otra pacienta, kurš klusiņš: nekavējoties uz galda!
Esat mēģinājuši sevi "iegūglēt" un uzzināt, ko par jums domā jūsu pacienti? Žurnālā The New England Journal of Medicine psihiatre Shaili Jain no Stenforda universitātes apraksta savas atziņas pēc šāda atsauksmju sērfošanas piedzīvojuma. 0,22 sekundēs meklētājprogramma parāda 1540 rezultātus.
Cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore IVETA NEIMANE atbild uz jautājumiem par aktuālākajiem ārstu un pacientu attiecību aspektiem, kas šīs attiecības ietekmē, kā arī par interneta pieaugošo lomu pacientu vidē.
Katrai profesijai savs “kuprītis”. Izvēlētais arods ne tikai attīsta, bet arī deformē personību. Cilvēka ķermeņa dzīles, kas no tabu kļūst par prozaisku darba lauku, garas darba stundas, pastāvīgas stresa situācijas ar izšķirīgu lēmumu pieņemšanu, emocionāli smagas sarunas ar pacientu un viņa tuviniekiem, kā arī exitus letalis ieraksts slimības vēsturē apzīmogo ārsta profesiju. Kā?
Vai ārsti ir rūdīti darbaholiķi, kas arī atvaļinājuma laikā tālruni tur kabatā? Kādi ir zelta likumi attiecībā uz kolēģa pacientiem – piemēram, kā rīkoties, ja atšķiras viedoklis par terapiju specifiskas ārstēšanas gadījumā? Un kā praktiski tiek organizēta darbu deleģēšana ilgākas prombūtnes laikā? Veselības norēķinu centra speciālisti stāsta, ka ir prakses, kur ārsti cits citam maksā par aizvietošanu, taču visbiežāk ģimenes ārsti izvēlas iztikt bez liekām formalitātēm – tā teikt, norēķinās ar darbu (tagad es tev izpalīdzu, pēcāk tu man).
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Latvijas vidējais ārsts ir sieviete visnotaļ cienījamos gados. 2009. gadā no aktīvi strādājošiem ārstiem 25% bija pensijas vecumā, lielākā ārstu grupa (30,5%) ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem – ārsti, kas desmit gadu laikā sasniegs pensijas vecumu. Vecumā līdz 50 gadiem ir tikai 46% ārstu. Šie ir cipari no Veselības ministrijas Informatīvā ziņojuma*, bet kādi dzīvesstāsti un izšķiršanās stāv aiz šiem skaitļiem?
Rosīgas dienas pievakare slimnīcā. Aiz muguras smagas sarunas ar pacientu tuviniekiem un milzu kaudze sarakstītu slimības vēsturu, jo aizvietots arī kolēģis, kas devies uz konferenci. Tuvojas darba cēliena beigas, jādodas izpildīt vecāku pienākums – jāizņem atvase no bērnudārza, bet daži nodaļas pacienti joprojām iestrēguši pie invazīvo procedūru kabineta. Māsiņa, kas menedžē šo plūsmu, paceltā balsī atcērt dakterim, ka būs jāpagaida, tas nekas, ka pulkstenis jau pieci. Pretī nāk cits pacients, uzrunā dakteri un saņem dusmu šalti, ka slimnīcas gaitenis nav domāts pacientu pieņemšanai!
Ja biznesa vidē vārdi “mentors” un “mentorings” dzirdēti ne tik reti, tad medicīnas vidē tie skan kaut kā neierasti. Kaut mentorings nav nekas cits kā atbalstošas attiecības, profesionāla draudzība, kad tiek nodotas gan specifiskās zināšanas, knifi, kontakti, gan dzīves gudrība, ko nevar uziet bibliotēkā, šķirstot biezas grāmatas. Vārds “mentorings” atvasināts no grieķu vārda Mentor – tā Homēra eposā Odiseja sauca Odiseja dēla Tēlemaha audzinātāju, gudru sirmgalvi. Vai Latvijas jaunajiem censoņiem ir savi “gudrie sirmgalvji” vai arī, medicīnai komercializējoties, zināšanas tomēr arvien biežāk kļūst par kapitālu, ar kuru nemaz tā negribas dalīties “pa labi un kreisi” un tās tiek pieturētas? Kā skolotāji izraugās sava darba turpinātājus – protežē? Un kādu ceļu iet jaunie kolēģi, lai vecākie viņus pamanītu? Un ko iesākt nozarēs, kas ir jaunas un kur nav gudrās aizmugures?
Droši vien katram ārstam bijusi situācija, kad intuīcija čukst priekšā, kā rīkoties, kad nez no kurienes atnāk pareizā diagnoze... Vecās paaudzes dzīvesgudri ārsti saka - medicīnā ar lieliskām zināšanām ir par maz, ar protokoliem un algoritmiem var ārstēt, taču labam ārstam vajadzīgs arī čujs un ņuhs. Vai ieklausīties intuīcijā, uzticēties vai tomēr tā ir riskants instruments? Vai atšķiras sievietes un vīrieša jušana? Un kas nogalina intuīciju? Reanimatologs Pēteris Kļava, Doctus uzrunāts, aizdomājas: varbūt ārsti pēc 200 gadiem lasīs šo Doctus 2011. gada numuru un konstatēs, ka mēs neko nesapratām no cilvēka esamības uzbūves. Tas ir neizbēgami...
