Droši vien katram ārstam bijusi situācija, kad intuīcija čukst priekšā, kā rīkoties, kad nez no kurienes atnāk pareizā diagnoze... Vecās paaudzes dzīvesgudri ārsti saka - medicīnā ar lieliskām zināšanām ir par maz, ar protokoliem un algoritmiem var ārstēt, taču labam ārstam vajadzīgs arī čujs un ņuhs. Vai ieklausīties intuīcijā, uzticēties vai tomēr tā ir riskants instruments? Vai atšķiras sievietes un vīrieša jušana? Un kas nogalina intuīciju? Reanimatologs Pēteris Kļava, Doctus uzrunāts, aizdomājas: varbūt ārsti pēc 200 gadiem lasīs šo Doctus 2011. gada numuru un konstatēs, ka mēs neko nesapratām no cilvēka esamības uzbūves. Tas ir neizbēgami...
Tur var uzzināt un ieraudzīt... to, ka Vidzemes slimnīcā ir Džeimsa Bonda birojs (007 plāksnīte uz kabineta durvīm - pasmaidiet!). Apskatīties foto, ar kādu instrumentu ķirurgs var ietaupīt valstij pāris simtus latu. Var nodot sveicienus "kurmīšiem", kas dežurē brīvdienās. Var uzzināt, ka jauna latviešu daktere Lielbritānijā ir aizgulējusies, vilcienā ēd brokastu siermaizi un lasa British Medical Journal rakstu par MMC vakcīnu un viltotiem pētījumiem. Vai uzzināt, ka "ar rukšu gripu ir baigās hipoksēmiskās respiratorās mazspējas un ļoti jauniem cilvēkiem". Var atrast saiti uz Preobreženska monologu Bulgakova Suņa sirdī, kas atbild, kur tad patiesībā slēpjas "rozruha".
Par soiālo tīklu izmantošanu savā ikdienā stāsta: ķirurgs Jānis Kaķis, internists Konrāds Funka, ginekoloģe Daiga Baranovska un mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis
Par ārstu tiesību jautājumiem un par savu pieredzi un saskari ar tiesību jautājumiem stāsta trīs ārsti. Traumatologs-ortopēds Valdis Andersons, ginekoloģe Dace Melka un ģimenes ārsts Igors Stoma.
Pacientu tiesības parasti uzšķiļ dzirksteli: kuram ir tiesības un kuram pienākumi?! “Ja nezina likumus, tad šķiet, ka tiesības ir pacientam, bet ārstam – tikai pienākumi. Nezināmais rada neizpratni, šķietamu apdraudējumu. Ja ārsts orientējas savās tiesībās – zina, ko drīkst darīt un ko ne –, tā ir milzīga priekšrocība. Tādā veidā viņš var sevi pasargāt no juridiska rakstura problēmām,” uzsver RONALDS ROŽKALNS, ārsts un zvērināts advokāts.
2010. gadam vajadzētu būt atskaites punktam, kad esam guvuši vismaz pāris krīzes mācību. Vai tā ir? Daži ekonomikas eksperti krata ar pirkstu: īstas strukturālās reformas veselības nozarē nav notikušas, neesošā plānveida palīdzība patiesībā tiek sniegta, tikai pacienti tiek formēti citādi, citi pretī – ūja, slimnīcu, gultu skaits samazināts, ierēdņu rindas izretinātas. Daudz vērtīgākas gan šķiet personiskās mācības, ko piedzīvojam mēs katrs. Jo mācīties var divos veidos. Gan no pozitīvā: kā darīt? Gan no negatīvā: kā nedarīt? Tā nu dažiem šis laiks licis kļūt par daudzu darbavietu čempioniem (saskaitījām ārstus pat ar piecām darbvietām, neskaitot lektora darbu!), daži izlēmuši krīzi pārlaist mierīgākos ūdeņos ārpus Latvijas, bet cits atgriežas mājās tieši tagad un ir gatavs mazām profesionālām uzvarām. Doctus piedāvā atskatīties uz aizejošo gadu: ticējumi, kas piepildījušies, lielākā vilšanās, prieks un tendences, kurp ejam.
Acu kontakts ar pacientu vienā līmenī, klusa, piemērota vieta (nedarīt to pa tālruni vai garāmskrienot slimnīcas gaitenī), sēdēt pietiekami tuvu, nedramatizēt situāciju, savaldīt savas emocijas un neapspiest pacienta emocijas, nerunāt aplinkus, bet būt tiešam, stāstīt visu, neatstājot vietu neuzdotiem jautājumiem, pārliecināties, ka pacients saprot stāstīto, uzskicēt shematiski, iezīmēt pieturas punktus nākotnei – šie ir daži knifi, kā pasniegt sliktas ziņas. Tās ne vienmēr nozīmē fatālu diagnozi, tās var būt arī komplikācijas un diagnoze, kas ievērojami pazeminās pacienta dzīves kvalitāti. Ja pasaulē šīs iemaņas trenē īpašos apmācību kursos, uzrunātie ārsti teic, ka tos apguvuši personiskā pieredzē.
