Lai iedegtu kaut nedaudz racionālas gaismas tumšajā strukturālo reformu tuneļa galā, meklējam svaigas, citādas, vērtīgas idejas un ieteikumus, aicinot dažādu jomu zinīgos prātus ieteikt risinājumus un atbildēt uz jautājumu: ko darīt šajā situācijā veselības aprūpē un medicīnā?
Skolotāju un skolnieku attiecības ir viens no zinātnes attīstības virzītājspēkiem. Sevi cienoši skolotāji cenšas, lai skolnieku darbi pārspētu skolotāju darbus. Šis virzītājspēks bija un ir ne tikai skolu, bet arī augstskolu efektivitātes rādītājs. Vienā no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja rīkotajām atmiņu pēcpusdienām stāsti un domas kavējās pie diviem izciliem skolotājiem – KONSTANTĪNA BOGOJAVĻENSKA un KRISTAPA RUDZĪŠA, kuriem abiem šogad apritēja 110 gadi, un viņu skolniekiem – JĀŅA OĻĢERDA ĒRENPREISA un VERAS RUDZĪTES.
Atbild KRISTĪNE ZIVTIŅA, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Pediatrijas studiju programmas 6. kursa studente, RSU titula Gada studente ieguvēja
Šogad jūnijs ir ārstu kongresa mēnesis – pagājuši divdesmit gadi, kopš Pirmajā latviešu ārstu kongresā pulcējās ap sešiem tūkstošiem ārstu. Mums patīk nostalģiski atcerēties cerību pilnās izjūtas – celsim jaunu valsti, jaunu medicīnu, un katrs bija gatavs ko darīt lietas labā. To, kāda ir šī uzceltā valsts un tās medicīna, tagad ar rūgtuma garšu apspriež ikkatrs – nepiepildītie mērķi, sūrā ikdiena, birokrātija, neuzticēšanās, necieņa citam pret citu, hroniskais naudas trūkums. Ne bez katra paša atbildības esam šodienas rūgtajā punktā. Tāpēc Doctus izvēlējās diskutēt par ārstu sabiedrisko aktivitāti laikā, kad krīze – dižķibele pārņēmusi ne tikai medicīnu, bet valsti kopumā.
Viņa nekādi neiekļaujas stereotipu rāmī par zinātnieku. Un viņai tas teikts ne reizi vien. Jauna, šarmanta, optimistiska. Sevi disciplinē ar skriešanu no rītiem. Patīk arī lauku darbi – bērnībā iemācījusies pat govi slaukt. Brīvajā laikā apgūst svešvalodas – aizdodoties uz citu valsti, gribas taču saprast, ko runā riņķī! JOLANTA PUPURE. LU Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras doktorante (šoruden gatavojas aizstāvēt disertāciju) un zinātniskā asistente. Jau studiju laikā publicējusies vairākos pasaulē respektablos medicīnas žurnālos. Piedalījusies daudzās zinātniskās konferencēs Latvijā un ārpus tās. Trīs patentu līdzautore.
Visticamāk, tas ir neizbēgams process. Liberalizācija nozīmē paplašināt pacienta izvēles iespējas, uzticēties zinīgam pacientam, un, kā zināms, pacienta tiesības tikai pieņemas spēkā! Rakstā gribam pieskarties diviem aspektiem, kas nule kā aktualizējušies. Pirmais - Eiropas Komisija pērnā gada decembrī visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir izsūtījusi priekšlikumus, kas paredz sabiedrību vairāk informēt par recepšu zālēm. Arī Latvijai būs jāsagatavo sava pozīcija un jāpiedalās diskusijās. Otrs - Latvijas Veselības ministrijas Farmācijas departaments rosinājis diskusiju par bezrecepšu zāļu izņemšanu no pašapkalpošanās nodaļām, liedzot pacientam pašam zāles ielikt savā iepirkumu grozā.
Par to, kā mācās medicīnas studenti, klīst leģendas. Savulaik, kad pirmkursnieki brauca talkā uz kolhozu, tas darīts arī kartupeļu laukā: anatomijas pasniedzējs nolicis vagā divus čemodānus un teicis - iedomājieties, ka tie ir divi augšžokļa kauli... Termini latīņu valodā uz lapiņām līmēti acu augstumā, lai visu laiku vīd un paliek atmiņā; grāmata uz nakti likta zem spilvena un tā tālāk. Tas gan nepasargā no tā, ka mācītās vielas reprodukcijas šad tad atgādina anekdotes. Bet, ja nopietni, - studenti ļoti novērtē pasniedzējus, kam ir laba humora izjūta.
„Diemžēl reālais mūsdienu ārsta portrets atšķiras no tā, kādu to gribētu redzēt. Taču nav arī tā, ka neredzētu tuneļa galā gaismu. Varu uzzīmēt diezgan precīzu ārsta portretu, kādu vēlētos ieraudzīt. Tā noteikti ir personība – iejūtīga, kompetenta. Profesionālis savā specialitātē, kuram nav svešs konfidencialitātes jēdziens,” teic uzņēmējdarbības ētikas, argumentācijas un loģikas teorijas pasniedzējs, Ideju partneru fonda valdes priekšsēdētājs ATIS ZAKATISTOVS.