"Laba veselība neapšaubāmi ietilpst laimes formulās", teic Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors IVARS AUSTERS. Vai veselība mūsu sabiedrībā ir vērtība? Kāpēc tas neatspoguļojas mediķu novērtējumā (atalgojumā)? Un kā šo vērtību - veselību - devalvē "sarunāšanas" kultūra - pacients sarunā ar ārstu, kā negaidīt oficiālajā rindā, kā iegūt labāku attieksmi...
Pirmdienas rīts. Uzgaidāmajā telpā drūzmējas pacienti, ik pa laikam veras durvis un kāds lūdz pieņemt ārpus pieraksta. Medmāsa ir izklaidīga, jo līdz vēlai naktij vārījusi aveņu ievārījumu. Jau otro reizi viņa iedod jums nepareizo pacienta karti. Ir pagājusi stunda kopš darba nedēļas sākuma, bet nogurums ir sakrājies un šobrīd labāk gribētos visus labāk redzēt ejam nekā nākam.
Runājot par pareizās diagnozes noteikšanu, pieredzējusī gastroenteroloģe Gunta Geldnere sacīja: "Ārsta domāšanai jābūt līdzīgai labai datorprogrammai, tad trenēta loģiskā domāšana, klīniskā pieredze un literatūrā lasītais palīdz atrast pareizo krustpunktu: kas kam atbilst, kas ar ko sader."
Kāds bijis aizvadītais gads? Katram no mums bijušas savas mazās veiksmes un neveiksmes, bailes un uzdrīkstēšanās, nopūtas un apņemšanās. Ceram, ka veiksmju, uzdrīkstēšanos, apņemšanos jums katram bijis vairāk. Kopumā 2012. gadu varētu dēvēt par gadu zemajā startā - aizkadra spēles, gatavošanās dažādām nākotnes reformām un labākai dzīvei. Nākamgad, aiznākamgad...
Šis raksts par Aspazijas veselības problēmām Šveices trimdā tapis, strādājot pie padziļināta pētījuma par t.s. Kastaņolas periodu Raiņa un Aspazijas "paralēlajās biogrāfijās". Literatūrzinātnieks, saskaroties ar šā tipa informāciju, manuprāt, drīkst pretendēt vienīgi uz "anamnēzes ievācēja" (Raiņa un Aspazijas ārsta dr. Jēkaba Nīmaņa iecienīts apzīmējums), ne diagnostiķa lomu.
Turpinām ieskatu Doctus tematos, kas atspoguļo Latvijas medicīnas vēsturi piecpadsmit gadu garumā. Šajā numurā fiksējam, kā deviņos gados jauna ģimenes dakterīte iestrādājusies starp suitiem, kāda ir aina pacientu tiesību jomā un kas mainījies ārstu, farmaceitu un industrijas sadarbībā. Kopējais skats šodien nav tik optimistisks kā toreiz, pirms deviņiem gadiem, taču uzrunātie ārsti un farmaceiti ir cīnītāji un nav gatavi padoties.
Draudzība darbavietā? Daļa lasītāju, izlasot šo jautājumu, droši vien būs neizpratnē: sak’ ko vēl jaunu par to var pateikt? Temats ir tikpat sens, cik organizācijas, arī dažādi attiecību stāsti par to, kā kolēģi draudzējas, nereti nodibina pat ciešākas saites par ģimenes saitēm, iemīlas un apprecas, dzirdēti ne reizi vien. Tomēr pasaulē viss mainās, arī attiecības. Kopš parādījušās tādas darba organizācijas formas kā projektu darbs, komandas darbs, matricas tipa darba organizācija, daudzās organizācijās aiz sevis pagātnē atstājot strikti hierarhiski organizētu un autoritatīvu vadību, ir vērts ar svaigu skatu paraudzīties arī uz attiecībām darbā.
“Jaunajam vadītājam ir jāpārorientējas no “kā darīt lietas pareizi” uz “kā izraudzīties un darīt pareizās lietas”“. Personāla vadības pētījumi dažādās pasaules valstīs gadu no gada norāda uz vienu atbildi, un tā ir atbilde uz jautājumu: "Kas un kāds ir tavs tiešais vadītājs?" Nereti darbinieki jūtas nožēlojami - ne tāpēc, ka maza alga, slikti darba apstākļi vai nav iespējas izmantot ikgadējo atvaļinājumu, bet tāpēc, ka nav paveicies ar vadītāju
Kad pacients nāk pie ārsta, viņš negaida tikai zāļu nosaukumu receptē vai medicīnisku iejaukšanos ķermenī. Viņš meklē kaut ko vairāk: cerību, drošību, mierinājumu. Vai ārsts to var dot, ja, strādājot trijos darbos, jūtas kā maratonists, kam par katru cenu jātiek līdz finišam?
Lauku aptieka ir kā miniatūra pasaule, kur farmācijas un ekonomiskās nebūšanas izgaismojas divkāršā palielinājumā. Lauku aptieku farmaceiti līdzīgi kā lauku ārsti ir sava darba entuziasti. Skan neierasti šim laikam, bet tā joprojām ir.
