Ir stundas, kurās visnevērīgākais skolēns kļūst vērīgs. Jo skolotājs viņu ir uzrunājis – tik vienkārši, tik precīzi, tik saprotami, tik personiski! Šķiet, līdzīgi ir ar pacienta līdzestību. No vienas puses, ārstam nebūtu daudz jālauza galva par slinkajiem un nevērīgajiem, līdzdalība ārstēšanas procesā ir pacienta pienākums. Taču, no otras puses, daudz izšķir ārsta personība un prasme atrast īstos vārdus. Kāds dzīvesgudrs medicīnas korifejs reizumis saviem pacientiem devis rokās rakstāmrīku un baltu papīra lapu un diktējis priekšā ārstēšanas plānu. Tas patiesi darbojies!
Tēlu pašlaik veido gandrīz visam! Latvijas valstij, politiķiem, bankām, universitātēm, lielveikaliem, māsterplāna idejai... Arī veselības aprūpes iestādēm. Cik daudz tajā modes lietas un cik – racionālo graudu?
Viņa atceras vienu no pirmajiem pacientiem, sešgadīgu puisīti, ar kuru sastapusies, sākot brīvprātīgās gaitas slimnīcā. Ļoti atvērtu, dzīvespriecīgu un mīļu! Diemžēl tagad viņš lejup noskatās jau no kāda mākoņa maliņas. Ar kādu citu mazo pacientu iepazinusies, kad viņam bija tikai trīs gadiņi. Visu ārstēšanās laiku puisēns pavadīja slimnīcā viens, bez mammas klātbūtnes, jo viņai mājās bija jārūpējas par pārējiem bērniem. Par viņa slimnīcas mammām kļuvuši brīvprātīgie – ēdinājuši, rotaļājušies, samīļojuši. „Ik reizi, kad esmu varējusi slimnīcā pabūt ar kādu kopā, kad esmu dzirdējusi vārdus – paldies, ka atnāci, laiks pagāja ātrāk! – izjūtu milzīgu gandarījumu. Un, ja smagi slims bērns, kurš tobrīd ir bēdīgs un sašļucis, manā klātbūtnē pasmaida vai sāk smieties, sajūta ir vienreizēja,” saka ALDA GRĪNBERGA. Viņa jau četrus gadus kā brīvprātīgā strādā Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā.
Valsts prezidentes VAIRAS VĪĶES-FREIBERGAS biogrāfijā ir fakts, ka viņa ilgus gadus vēlējās kļūt par ārstu. Tas saistās ar traģisku kontekstu, kad viņa izlēma: izaugšu liela un glābšu cilvēkus!
„Dakter, cik ilgi man vēl jāgaida?” – pacients nepacietīgi uzrunāja dakteri Hausu, kurš tobrīd bija aizrāvies ar kādu spēli. „Tā kā spēlēju divas minūtes, tad jums atlicis gaidīt par divām minūtēm mazāk!” Asprātīgi, sarkastiski dialogi, slimnīcas vide, pacientu dzīvesstāsti, komandas darbs, ceļš līdz diagnozei, fonā mikroklimats mediķu kolektīvā... Nē, ne īstenībā, bet televizora ekrānā. Mediķu darbs vienmēr bijis pateicīgs materiāls scenāristiem. Bet kino, kā ikviena māksla, ir labs pamudinājums domāt. Pēdējos mēnešos vairāki augstskolu mācībspēki Doctus atzinušies: jāseko līdzi seriāliem, jo studentu auditorijā tiek pārspriesti tajos noskatīti klīniskie gadījumi. Pat ja daudz kas neatbilst realitātei, pat ja seriālus skatīties nav labais tonis, tie jaunajiem ārstiem noder kā treniņš pelēkajām šūniņām: pamani brāķi!
49 procenti Latvijas mediķu un farmaceitu atbalsta netradicionālas* ārstēšanas metodes, 39 procenti atbalsta tikai atsevišķos gadījumos, bet 12 procenti ir kategoriski pret šādu pieeju. Lūk, kādus interesantus datus 2006. gada oktobrī ieguva Doctus sadarbībā ar Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratoriju, veicot auditorijas aptauju. Kā Latvijā sadzīvo netradicionālā un klasiskā Rietumu medicīna: sadarbojas, konkurē vai ignorē viena otru? Skaitļos, faktos un profesionāļu viedokļos.
Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu!
„Atcerieties Mazā prinča un Lapsas dialogu, kurā viņš saka: uz tavas planētas cilvēki audzē pat piecus tūkstošus rožu vienā dārzā un neatrod to, ko meklē. Meklē to, ko var atrast vienā rozē vai pat vienā ūdens lāsē. Acis ir neredzīgas. Ir jāmeklē ar sirdi! Projekts Dāvā Sapni! pierādīja, ka mūsu vidū ir daudz cilvēku ar atvērtu sirdi, piepildot smagi slimu bērnu mazos sapņus," tā, saņemot ziedojuma čeku 10 tūkstošu latu vērtībā no Dāvā Sapni! organizatoriem Mepha Baltic un Tamro Aptieku programma, patiesu gandarījumu pauž Bērnu Paliatīvās aprūpes biedrības vadītāja dr. Anda Jansone.
Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai.
„Runāt par ārstiem – tas patiesībā ir ļoti nopietni. Kopš bērnības viņi man ir ārkārtīgi patikuši, pat fascinējuši, bijuši teju vai Dieva vietā. Šķitis, ka ārsti zina drusku vairāk nekā pārējie, jo ir tik tuvu tam noslēpumam. Varbūt tāpēc viņi ir tik interesanti sarunu biedri,” tik augstu novērtējumu sniedz rakstniece un publiciste GUNDEGA REPŠE. Tāpēc gadījumos, kad gadās vilties kādā no ārstiem, viņa jūtas kā cilvēks, kurš zaudējis ticību.
