Šā mēneša satricinājumi (jā, arī valstiski globālie, kuros biežāk piesauktais vārds bija oligarhi, taču ne par viņiem šoreiz būs runa) raisīja asociācijas ar ledu, kurā viegli ielūzt. Proti, daudzas jomas līdzinās plānam ledum, pa kuru mēs apbrīnojami pārdroši staigājam. Tas gan ir tikai... līdz kādam nejaukam brīdim.
Šo retorisko jautājumu pēdējā mēneša laikā nācās uzdot pat divkārt. Nule kā Rīgas pilsētas atslēgas uzticētas cunftes brālim eksanesteziologam, bijušajam slimnīcas vadītājam Jānim Birkam, kuram būs sevi jāpierāda, kārtojot pilsētas saimniecību un laipojot politiskajā virtuvē. Nepateicīgs, bet labs izaicinājums. Otrs - jaunais veselības ministrs, kurš jau paguvis, kā pats saka, apgūt perimetru (iepazīties ar normatīvajiem aktiem, budžetu, māsterplānu, parunāties ar slimnīcu vadītājiem, profesionāļu organizācijām) un nākt klajā ar vairākiem uzmanību saistošiem paziņojumiem - jauninājumiem.
Gada šķēre ir labs pamudinājums sākt jaunu dzīvi. Patiesībā to var darīt jebkurā brīdī, kaut tūlīt, ja vien ir pareizie atskaites punkti un motivācija. Vai tādus var atrast profesionālajā ikdienā? Ilustrācijai daži piemēri.
Protams, viņi ir ļoti dažādi. Taču lielākoties rutīna viņiem vēl nav apgriezusi spārnus. Ir sapņi, liela apņemšanās, un, kaut arī ir nelielas bažas par rītdienu, viņi saka – viss iespējams! Viņi staigā dažus centimetrus virs zemes, un tas iedvesmo! Ko domā, kā jūtas jaunākās paaudzes ārsti, par to lasiet šoreiz. Bet jau nākamajos numuros piedāvāsim arī vidējās un vecākās paaudzes ārstu domas – salīdziniet!
Gads apmetis kūleni. Lūk, daži vērojumi: punkti uz i un treknas domu zīmes. Gada spožums un posts. Sarkanās lentītes par Eiropas naudu renovētajās slimnīcu nodaļās grieztas ar neredzētu sparu! Prieks, protams, par jaunu, skaistu fasādi, tomēr nepamet doma, ka karalis, kā tai Andersena pasakā, joprojām nav ticis pie silta mētelīša. Jādomā, ka resursi vai pacietība vēl nav izsmelta, jo varam sekot politikas veidotāju plānam: lēnāk pār tiltu, draugi!
Viņa nereti ir jaunā ārsta pirmā darba audzinātāja: ar padomu, atbalstu, pieredzi. Vai tradīciju un atmosfēras uzturētāja nodaļā. Viņai nepatīk, ja sauc par ārsta labo roku, jo patstāvīgi izpilda savu darbu, nevis ārsta komandas. Sabiedrotā – tas būtu īstais vārds medicīnas māsai. Ko viņas ciena kolēģī – ārstā? Vai jūtas novērtētas no ārstu puses?
Uzrunājām vairākus aptieku vadītājus ar jautājumu par farmaceita profesijas prestižu. Pārsteidza atbilde: jāprasa atļauja īpašniekam, viedoklis jāsaskaņo... Skumji, ka profesionāļi, kuri jau izsenis saņēmuši pozitīvu sabiedrības novērtējumu, jo pārstāv inteliģenci, nav tiesīgi brīvi izteikt savu viedokli. Publiski veiksmīgi tiek pārdota ideja par farmaceitu kā padomdevēju. Neviens jau arī neapšauba farmaceita misijas apziņu, zināšanas un māku uzklausīt pacientu. Tikai noklusēta paliek atbilde – kā šodien patiesībā jūtas farmaceits, kad īstā pātaga ir īpašnieku pelņa?
Šomēnes Doctus risina tēmu par ārstu kolektīviem. Lūk, dažas atziņas pēcgaršai. Kā aizkulišu sarunās atzina vairāki jaunie ārsti, vārdu salikumā - jauniņais kolektīvā - ir kaut kāda nolemtība. Iespēja izvēlēties savu darbavietu, tātad arī kolēģus un priekšnieku, jaunajam speciālistam ir gana šaura.
Brīvbiļetes uz politisko teātri jau kabatā – šomēnes no tā nekur nespruksim! Vērojot runas vīru debates milžu cīņās, mēģinājām saprast, uz kuru pusi vēji pūš.
Ārstēt vajag ne vien slimību, bet arī cilvēku, kuru tā piemeklējusi. Gadsimtos krāta pieredze apstiprina, ka ar klasisko terapiju slimniekam bieži vien nepietiek – ir vajadzīgs arī garīgs atbalsts, kā radīšanai daudzviet slimnīcās un klīnikās darbojas īpašs – garīgās aprūpes – dienests. Savu viedokli par šo darbu pauž Doctus uzrunātie ārsti un slimnīcu kapelāni.
