Par sāpēm sprandā un kakla muskuļu jutīgumu kombinācijā ar galvassāpēm bieži sūdzas pacienti gan ģimenes ārsta, gan neirologa praksē. Šajā gadījumā pareizas diagnozes noteikšana un piemērotas ārstēšanas metodes izvēle ir sarežģīts uzdevums.
Meidža sindroms sastopams reti, tam raksturīgas piespiedu un bieži vien arī spēcīgas kontrakcijas žokļa un mēles muskuļos (oromandibulāra distonija), kā arī neapzinātas muskuļu spazmas un kontrakcijas muskuļos ap acīm (blefarospazmas). Meidža sindoms bieži vien netiek atpazīts vai tiek diagnosticēts nepilnīgi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu sindroma daudzpusīgajās izpausmēs.
Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.
Jēdziens “hipertensīvā encefalopātija” (HE) ieviests 1928. gadā, kad aprakstītas malignās hipertensijas akcelerācijas fāzes izmaiņas tīklenē: hemorāģijas un eksudāti, izmeklējot acs dibenu (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 3. pakāpe), un papilledēma (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 4. pakāpe).
Muguras smadzeņu bojājums ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Šo traumas veidu zināja jau 2500. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad nezināms ēģiptiešu ārsts pirmo reizi aprakstījis tetraplēģijas klīnisko ainu, kuru raksturojis kā neizārstējamu. Vēl Pirmā pasaules kara laikā letalitāte pēc šīs traumas bija 90% un tikai 1% pacientu dzīvildze bija ilgāka par 20 gadiem. [2]
Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Vitamīni ir normālai vielmaiņai svarīgas organiskas vielas. Tā kā cilvēka organisms tos nespēj sintezēt (izņemot D vitamīnu), tie jāuzņem ar uzturu, lai uzturētu normālu metabolisma funkciju. Rietumvalstīs vitamīnu nepietiekamība ir vēl izteiktāka, nekā pieņemts uzskatīt, īpaši vecākiem pacientiem.
Spondilodiscīts ir infekcija, kas skar starpskriemeļu disku un tam tuvākos skriemeļus. Tas var attīstīties no blakus struktūru infekcijas kontakta ceļā, hematogēnā ceļā no citām orgānu sistēmām, piemēram, ādas infekcijām, vai jatrogēnā ceļā, piemēram, pēc mugurkaula operācijām.
Apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli cilvēkam miega laikā zūd, miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis un nepieciešamība pēc tā ir nepārvarama. Apmēram trešdaļu dzīves cilvēks pavada miegā. Miega laikā samazinās visu CNS daļu aktivitāte, īpaši garozā, kas spilgti izpaužas galvas smadzeņu biopotenciālu pierakstā — elektroencefalogrammā.
Arteriovenoza malformācija (AVM) ir visbīstamākā iedzimtā vaskulārā malformācija, ko veido sarežģīts artēriju un vēnu samezglojums, kas savienots ar vienu vai vairākām fistulām. Visbiežāk to sastop jauniem cilvēkiem, mirstības risks ir 10–15%. AVM izraisīta hemorāģija veido 2% no visiem hemorāģiskajiem insultiem. [1–2]
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
