Insults ir akūti smadzeņu asinsrites traucējumi, kas izraisa perēkļainu smadzeņu šūnu bojājumu un simptomus, kuri ilgst vairāk nekā 24 stundas. Insults rodas asinsvada nosprostojuma (išēmisks insults jeb cerebrāls infarkts) vai asinsvada plīsuma dēļ (hemorāģisks insults).
Multiplā skleroze (MS) ir hroniska centrālās nervu sistēmas slimība, kuras pamatā ir autoimūns process. Klīniskie traucējumi saistīti ar kavētu vai pilnīgi bloķētu impulsu pārvadi demielinizētās nervu šķiedrās, kuru bojājuma pakāpe ir atkarīga no tur notiekošā iekaisuma vai deģeneratīvā procesa.
Sāpīgas diabētiskas neiropātijas (SDN) pamatā ir neiropātisku sāpju komponents, kad pretsāpju farmakoterapija ārstiem bieži rada grūtības efektīvākā medikamenta izvēlē. Mūsdienās, meklējot atbilstīgu pretsāpju līdzekli, stingri jāņem vērā pierādījumi pētījumos, ievērojot personalizētas medicīnas paņēmienus.
Sabiedrībā un literatūrā bieži lieto terminus “neiropātija”, “perifērā neiropātija”, “polineiropātija”, nereti piešķirot vienādu nozīmi. Tomēr starp tiem ir visai būtiska atšķirība.
Alcheimera slimība (Alzheimer’s disease; AD) ir viena no biežākajām neirodeģeneratīvajām slimībām un visbiežākā senilās demences forma. [1; 2] Neirodeģenerācija ir progresējoša neironu un to izaugumu (aksonu, dendrītu, sinapšu) bojāeja ar attiecīgi progresējošu to disfunkciju. [3]
Cilvēka atmiņa un tās darbības mehānisms joprojām nav līdz galam atklāts pat dižākajiem pasaules pētniekiem. Mūsu kognitīvo spēju potenciāls ir neaptverams, bet faktoru kopa, kuri tās ietekmē, — vēl lielāka.
Reibonis nav vienkāršs simptoms, jo zem tā slēpjas ļoti daudzas vieglāk un grūtāk ārstējamas slimības. Par to, kā neapjukt reiboņu pasaulē, katrs no sava skatpunkta stāsta neiroloģijas, otorinolaringoloģijas un psihiatrijas eksperts.
Mielīns ir nervu šķiedru aizsargslānis, tā galvenā funkcija — nodrošināt ātru impulsu pārvadi pa nervu šķiedrām. Demielinizācija ir mielīna bojāeja ar relatīvi saglabātu aksonu dažādu patoloģisku procesu rezultātā. Demielinizācijas iemesli var būt dažādi: autoimūnas, iekaisīgas, dismetaboliskas un citas slimības.
Saņemot piedāvājumu šim rakstam, šķita, ka tas būs diezgan vienkāršs uzdevums, taču, izvērtējot ģimenes ārstu uzdotos jautājumus, secināju, ka tik viegli nebūs. Vēlos uzsvērt, ka galvassāpju pacienta diagnozes noteikšanā ļoti svarīga ir detalizēta anamnēze. Un tam vajadzīgs laiks.
Tiki ir gribai nepakļautas, īsas, neritmiskas stereotipiskas kustības (motoriskie tiki) vai izdvestas skaņas (fonētiskie tiki). Visbiežāk tiki skar seju, kaklu un augšējās ekstremitātes, taču tie var būt arī citās ķermeņa vietās.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
