No galvassāpēm cieš 60-90% bērnu. Zēniem, kļūstot vecākiem, to biežums samazinās, turpretī meitenēm, tuvojoties pubertātei, - pieaug. Galvassāpes parasti sākas 7-12 gadu vecumā. Galvassāpju dēļ 12% skolēnu vismaz vienu dienu mēnesī neapmeklē skolu, aptuveni 13% zēnu un 20% meiteņu kā galveno sūdzību vizītē pie ārsta min tieši galvassāpes. Ir daudz un dažādu iemeslu sāpēm, arī to raksturojums ir daudzveidīgs - no biežām, nekaitīgām līdz ļoti retām un dzīvībai bīstamām.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pirmajā vietā pasaulē pēc sastopamības biežuma ir nervu un psihiskās slimības. Katrs otrais mūsu planētas iedzīvotājs cieš neiroloģiskas dabas traucējumu dēļ. Daudzas nervu sistēmas slimības izraisa invaliditāti, letalitāte no tām ir liela. [2] Pārskatā atspoguļoti neiroloģijas un neiroķirurģijas attīstības galvenie posmi kā pasaulē, tā Latvijā.
Galvas smadzeņu satricinājums ir vieglas galvas smadzeņu traumas difūza bojājuma pamatklīniskā forma. Par vieglu galvas smadzeņu traumu uzskata cietušos ar samaņas pakāpi 13–15 balles pēc Glāzgovas komas skalas. [2; 3; 31; 52] 90% cietušo ir jauni vai vidēja vecuma cilvēki (15–59 gadi). [45; 51] Vieglas galvas smadzeņu traumas diagnostikai un ārstēšanai ASV katru gadu tērē 3,9 miljardus dolāru. [7] Šobrīd ir pierādīta galvas smadzeņu satricinājumu ambulatoras ārstēšanas iespēja. Šo slimnieku hospitalizācija specializētā klīnikā būtiski neietekmē vieglas galvas smadzeņu traumas klīnisko gaitu un iznākumu.
Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Ilgi šaubījos par šāda raksta nepieciešamību, jo pēdējos gados jautājums par insultu ārstēšanu un profilaksi gana aktualizēts gan mediķu vidū, gan dažādās iedzīvotāju informēšanas akcijās - un tas ir pat ļoti apsveicami. Vai par to būtu jāraksta vēl un vēl? Atbildi sniedza pati dzīve - par to ir jārunā, jāatgādina mediķiem, jāskaidro pacientiem un visai sabiedrībai!
Par sāpēm muguras lejasdaļā sūdzas daudz cilvēku visā pasaulē, pacienti atšķiras pēc vecuma, etniskās piederības un ekonomiskā statusa. Četrām piektdaļām pieaugušo dzīves laikā bijušas sāpes muguras lejasdaļā. Muguras lejasdaļas sāpes ir nākamais darba kavēšanas iemesls pēc saaukstēšanās slimībām cilvēkiem, kas jaunāki par 45 gadiem, tās ir otrais biežākais iemesls ārsta apmeklējumam un trešais biežākais operāciju iemesls, tāpēc šoreiz apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Reibonis ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kāpēc pacients apmeklē ģimenes ārstu. ASV aptuveni 10 miljoni pacientu gadā apmeklē ģimenes ārstu ar sūdzībām par reiboni, ap 25% gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kāpēc pacienti ierodas uzņemšanas nodaļā. [1] Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu - vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot, kādu struktūru bojājums to izraisa, kas ir tā cēlonis un kāda ārstēšana jāizvēlas, jo šis ir viens no neviendabīgākajiem sindromiem. [3-6]
Izpratne par orofaciālām sāpēm līdz ar to aprūpes kvalitāti pēdējos gados būtiski uzlabojusies. Šobrīd, kad algoloģijas dienests Latvijā ir attīstījies un sāpju terapijā izmantojam daudzdisciplināru pieeju, ik ārstam ir skaidrs, ka ne visas sāpes sejā ārstējamas ar karbamazepīnu (kaut nav labāku zāļu trigeminālas neiralģijas gadījumā) un ka sāpes nav vienkārši izurbjamas, izgriežamas vai citādi izoperējamas.
Iepriekšējā numura rakstā bija vispārīgs polineiropātiju raksturojums, to diagnostikas un ārstēšanas principu apkopojums. Šajā numurā aplūkotas specifiskas iegūtas neiropātijas – diabētiskas, imunoloģiskas, multifokālas motoras, toksiskas neiropātijas – raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
