Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Nemierīgo kāju sindroms (NKS) ir bieži sastopama, tomēr nereti neatpazīta slimība — tā izplatība sasniedz 15 %, un ~ 2,5 % populācijas simptomi ir gana izteikti, lai vērstos pēc medicīniskas palīdzības. NKS biežāk ir sievietēm un senioriem, lai gan idiopātiska NKS simptomi tipiski attīstās < 30 gadu vecumā. [1—3]
Rakstā aplūkoti muskuļu tonusa samazināšanās jeb hipotonusa cēloņi un pazīmes zīdaiņiem, kuriem ir neiromuskulāras slimības simptomi un šo slimību kopīgās izpausmes, piemēram, muskuļu tonusa un spēka samazināšanās, kavēta motorisko prasmju attīstība, samazināti cīpslu refleksi, grūtības galvas kontrolē, elpošanas un rīšanas (barošanas) problēmas. Būtiski rūpīgi izmeklēt un agrīni ārstēt, lai mazinātu ietekmi uz bērna attīstību.
Divdesmit piecus gadsimtus pēc tam, kad Sokrats noraidīja rakstīšanu kā tehniku, kas “ievieš aizmāršību tās lietotāju dvēselē”, 2007. gadā Dublinas Trinity College pētījumā atklāts, ka 25 % cilvēku, kas jaunāki par 30 gadiem, nespēj atcerēties savu mājas tālruņa numuru un tikai 40 % atceras tuvinieku dzimšanas dienu, taču > 50 gadīgie atcerējās 87 %. Tiek uzskatīts, ka šie rezultāti ir sekas “tehnoloģiju inducētai atmiņas atrofijai”. Cilvēki vairāk atkarīgi no viedierīcēm informācijas meklēšanai nekā iegaumēšanai, tāpēc smadzeņu meklēšanas funkcija uzlabojas, bet spēja iegaumēt — mazinās. [1]
Kad mani uzaicināja rakstīt par insulta profilaksi, biju jau piemirsis, ka pirms 11 gadiem kopā ar mammu — Dr. Noru Jurjāni — līdzīgu rakstu jau bijām uzrakstījuši. [1] Tā šķietami ir jau sena pagātne un tagad būtu jārunā par pavisam ko citu, tomēr saslimstībā ar išēmisku insultu Latvija pēdējos gados izvirzījusies starp līderēm Eiropā. Diemžēl šis nav no sasniegumiem, ar ko lepoties, ja vien par līdziniecēm neuzskatām tādas valstis kā Bulgārija, Rumānija, Maķedonija. [2]
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Zinātniski pamatotas, apstiprinātas daudzkārtējos ilgos lielapjoma pētījumos — vadlīnijas nevar būt pret reālo praksi! Tajā pašā laikā dažādiem kognitīviem traucējumiem klīniskajā praksē parakstīti ne tikai medikamenti, ko atrodam vadlīnijās, bet arī tādi, kam skaidras pierādījumu bāzes nav vai kam tā ir samērā vāja. Kur rodams līdzsvars starp vadlīnijām un pieredzi?
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
