Trijzaru nerva neiralģijas sāpes tiek uzskatītas par vienām no visneciešamākajām sāpēm. Tās ir viens no biežākajiem neiropātisko sāpju iemesliem sejas rajonā. Pacienti sajūtas mēdz raksturot kā “elektriska strāva, elektrisks šoks, skrūvspīles, āmurs, dedzināšana, īlens, vulkāna lava, zibens, urbis, žilete, nazis, dzeloņdrātis” un līdzīgi.
Insults ir trešais galvenais nāves cēlonis pasaulē un biežākais invaliditātes iemesls pacientiem ar pārciestu insultu. Katras četras minūtes no insulta mirst viens cilvēks. [1] Smadzeņu insults ir nāves un invaliditātes galvenais cēlonis visā pasaulē, arī Eiropas Savienībā un Latvijā.
Optiskās neiropātijas ir biežs redzes zuduma cēlonis. Diagnozi nosaka pēc atbilstīgas klīnikas. Rūpīga anamnēze parasti norāda uz iespējamo etioloģisko cēloni, kas var būt išēmiskas, demielinizējošas, iekaisīgas, toksiskas, infiltratīvas, kompresīvas, traumatiskas dabas, saistīts ar uzturu vai iedzimts.
Iespējams, skriešana ir efektīva metode, kas var aizsargāt no ilgtermiņa kognitīviem traucējumiem, ko radījusi ekspozīcija antiepileptiskiem medikamentiem prenatālā periodā.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu neiroloģisku sindromu, raksturot terapijas iespējas un efektivitāti un parādīt Latvijā veiktā pētījumā iegūtus datus par sindroma biežumu, klīnisko ainu, agrīnas diagnostikas un ārstēšanas nozīmi.
Multiplā skleroze (MS) ir biežākais nopietnas fiziskas nespējas cēlonis darbspējīga vecuma cilvēkiem. Slimībai raksturīgi dažādi simptomi — visbiežāk pirmā pazīme ir sensori traucējumi, tad pievienojas redzes izmaiņas (miglošanās, dubultošanās, asimetrisks redzes zudums), koordinācijas traucējumi, reiboņi, kustību traucējumi.
Hroniskas muguras sāpes ir viena no biežākajām balsta—kustību aparāta slimībām, un tās izraisa izteiktus veselības un dzīves kvalitātes ierobežojumus.
Spontānas intracerebrālas hematomas raksturo augsti invaliditātes un mirstības rādītāji. Rakstā izmantots Uchino, Pary, Grotta piedāvātais akūta hemorāģiska insulta (AHI) sarežģīto klīnikas, diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipu īss, skaidrs un saprotams izklāsts. Atspoguļotās atziņas sakrīt ar oficiālajām vadlīnijām. [26]
Aizmirsta parole, nokavēta tikšanās reize, piemirsts uzdevums, kļūdains lēmums, finansiāla kļūda neprecizitātes dēļ, zudusi interese par jaunākajiem kultūras, sporta vai sabiedriskiem notikumiem — tik dažādi parādās izmaiņas kognitīvajās spējās, zūd darba efektivitāte, mazinās sekmīgas karjeras iespējas.
Par hidrocefāliju sauc cerebrospinālā šķiduma (likvora) pārlieku lielu (patoloģisku) šķidruma uzkrāšanos intrakraniālā telpā, kā likums, vēderiņu sistēmā. [1] 80% likvora producējas sānu vēderiņos plexus horoideus, daļa likvora veidojas galvas smadzeņu starpšūnu telpā, kā arī pārējā vēderiņu sistēmā. [2]
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
