Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta grūti atklājama diagnoze, kas praksē nav sastopama bieži. Simptomi ir nespecifiski un spilgti izpaužas tikai slimības vēlākajās stadijās, tāpēc ārstēšana var būt arī novēlota.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — atgādināt, ka ar tuberkulozi (TB) var saslimt jebkurš un pat tad, ja dzīvo sociāli labvēlīgā vidē. TB radītais slogs sabiedrības veselībai joprojām ir aktuāls gan pasaulē, gan Latvijā.
Šodien visi zina par renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmu, kas ir ne tikai vadošā endokrīnā asinsspiediena regulācijas sistēma, bet iesaistās dažādos visa organisma procesos, samazinot fibrozi, iekaisumu utt. Sistēmas izpēte sākās 1898. gadā, kad atklāja renīnu; aldosteronu atklāja 1942. gadā.
Dažkārt mums gribas domāt, ka tas, ko mēs nesaprotam, neeksistē. Bet varbūt mēs vienkārši par to vēl nezinām... Par šādu situāciju šajā klīniskajā gadījumā.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Pēdējos trīsdesmit gados strauji pieaugusi melanomas — arī melanomas in situ — sastopamība. Lentigo maligna ir melanomas in situ apakštips. LM lokalizācijas vietas visbiežāk ir sejas un kakla āda: šajos ādas reģionos attīstās līdz 30% melanomu.
Nekrotizējošs fascīts ir ātri progresējoša mīksto audu infekcija, kam raksturīga difūza zemādas audu un virspusējo fasciju nekroze. Tās iemesli var būt odontogēna rakstura iekaisuma procesi, ko visbiežāk izraisa jaukta Grama pozitīva un Grama negatīva, aeroba un anaeroba mikroflora, kas biežāk attīstās pacientiem, kam konstatē riska faktorus infekcijas attīstībai.
Autoimūna orbitopātija ir potenciāla redzi apdraudoša slimība, kam raksturīgas retrobulbāro audu iekaisīgas pārmaiņas un/vai orbītas taukaudu proliferācija, palielinot saistaudu un ekstraokulāro muskuļu tilpumu.
Žultsakmens izraisīts ileuss ir reta žultsakmeņu slimības komplikācija. [1] Tas attīstās 0,3—0,5 % pacientu ar žultsakmeņu slimību. Ar žultsakmeņu slimību biežāk slimo sievietes, arī žultsakmens izraisīts ileuss biežāk attīstās sievietēm. [4]
Ikdienas praksē mezglainā eritēma kā pēkšņa parādība, attīstoties mezglveida sārtiem, sāpīgiem izsitumiem uz apakšstilbu apakšējās priekšējās virsmas nedēļas laikā, nav reta, un tā var būt saistīta gan ar vairākām sistēmiskām slimībām, gan arī būt idiopātiska. Klīniskā gadījuma izklāsta mērķis ir parādīt iespējamos mezglainās eritēmas iemeslus, atspoguļot tās pašlimitējošo gaitu un nepieciešamo terapiju.
