Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis ir atspoguļot neapmierinoši kompensēta cukura diabēta infekciozas komplikācijas un to ārstēšanā izmantoto antibiotiku blakusparādības, kā arī akcentēt un pievērst uzmanību medikamentu retam un ļoti nopietnam toksiskam efektam kombinācijā ar daudzu orgānu disfunkcijas sindromu (MODS).
Latvijā izveidojusies tāda kā bedre, un daudzi domā, ka ir tikai slikti. Tomēr haotiskais demokrātisms, kas Latvijā vērojams daudzās sabiedriskās aktivitātēs, patiesi ir tāds. Mēs mazliet atšķiramies no citiem, bet nav zināms, vai tas vienmēr ir slikti, taču, ja runājam par infekciju profilaksi, tad individualizēšana, nespēja daudzas lietas organizēt pēc plāna nav ar labām sekām. Šoreiz klīniskajā gadījumā par netipiskas lokalizācijas difteriju.
Klīniskais gadījums prezentē sešu gadu ilgu slimības vēsturi. Paciente ar pacietību izturēja atkārtotas augšējās un apakšējās endoskopijas. Apmēram divas reizes gadā hospitalizēta asins pārliešanai. Kārtējā stacionēšanas reizē pacientei veica datortomogrāfiju vēdera dobumam un izmeklējumā konstatēja negaidītu atradi.
Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Šīs klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir atgādināt par it kā vienkāršu un visiem labi zināmu infekcijas slimību – kašķi – un to, kādas var būt sekas, ja šī slimība netiek ārstēta. Latvijā pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2012. gadā (janvāris–novembris) bija reģistrēti 1452 kašķa gadījumi. Vidējais kašķa gadījumu skaits 2007.–2011. gadā bija 792,8 gadījumi gadā.
Feohromocitomas izraisīti glikozes tolerances traucējumi (GTT) reti prasa lielas insulīna devas. Pasaules literatūrā ziņots tikai par dažiem diabētiskās ketoacidozes gadījumiem, kas attīstījušies pie feohromocitomas. Feohromocitomas gadījumā samazinās insulīna sekrēcija, palielinās perifērā insulīna rezistence. Kateholamīni saistās ar aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu α2 receptoriem, tādējādi samazinot insulīna sekrēciju. Palielināta insulīna rezistence parasti attīstās, kateholamīniem stimulējot β2 receptorus perifērajos audos. Šis gadījums parāda, ka svarīgi ir atcerēties par feohromocitomas iespēju jaunam cilvēkam ar diabētu un arteriālo hipertensiju.
Šīs demonstrācijas mērķis ir atgādināt par pleiropneimonijas diferenciāldiagnozi un netipiska pankreatīta norisi jaunam cilvēkam. Cistiskus veidojumus aizkuņģa dziedzerī nevar ignorēt - tie ir jāizmeklē. Tikai pēc izmeklējumiem var apsvērt terapijas taktiku (nogaidoša, konservatīva vai ķirurģiska).
Elpas trūkumu kā biežu nespecifisku simptomu pacientiem praksē konstatē visu specialitāšu ārsti. Tas ne vienmēr attiecīgi tiek novērtēts. Ehokardiogrāfijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem izmeklējumiem, kas jāveic pacientam ar sūdzībām par aizdusu. Viens no retākajiem elpas trūkuma iemesliem var būt plaušu hipertensija. Šoreiz klīniskā gadījuma apskatā paciente, kam elpas trūkumu izraisījusi pulmonāla hipertensija. Pulmonālo hipertensiju var ierosināt daudzas slimības. Kas bija ierosinājis pulmonālo hipertensiju jaunai sievietei, kas jau trīs gadus bija sūdzējusies par elpas trūkumu, lasiet šajā klīniskā gadījuma apskatā.
Pancitopēnijas gadījumā jābūt ļoti plašai atvērtībai uz to, ka iemesli var būt ļoti daudzveidīgi un klīniskās izpausmes atšķirties no tiem, kam ir “pilna” asinsaina. Tāpēc gadījumi ar neitropēniju, pancitopēniju, hemolīzi ir ar augstu mirstības risku un vienmēr jāuztver kā ārkārtīgi nopietni, turklāt tie nemaz nav tik reti, kā mēs reizēm vēlamies domāt. Jo ātrāk un precīzāk ārstēsim, jo pacienta iespēja izķepuroties būs lielāka.
Porfīrijas pacientes diagnostika ir izaicinājums ne tikai plaša profila ārstiem, bet arī endokrinologiem – slimība ir reta, ar smagu invalidizējošu gaitu. Problēma diagnostikas procesā ir iespēja noteikt tikai atsevišķus metabolītus, ģenētiskā skrīninga ierobežotā pieejamība. Laikposmā no 2010. gada līdz 2012. gadam pacientei slimība strauji progresēja, jo palīdzība nebija savlaicīga un adekvāta, kā arī daļēji reducētas hemīna devas dēļ. Pacientes prognoze diemžēl visumā ir slikta, it īpaši progresējošās nieru mazspējas dēļ. Pacientes meitas liktenis attiecībā uz porfīrijas attīstību pašlaik ir neskaidrs.
