Kortizola regulācijā piedalās hipotalāma—hipofīzes—virsnieru ass. Hipotalāms sekretē adrenokortikotropā hormona atbrīvotājhormonu (KAH), kas ir hipofīzi regulējošs hormons. Pateicoties hipotalāma—hipofīzes vārtu sistēmai, tiem ir kopīga asinsapgādes sistēma, un adenohipofīze caur kapilāru sieniņu saņem hormonālo ietekmi no hipotalāma, var sintezēt un sekretēt adrenokortikotropo hormonu (AKTH). [2] Pacientei šajā klīniskajā gadījumā bija indikācijas bilaterālai adrenalektomijai bez primārā ektopiskā AKTH producējošā audzēja identificēšanas.
Neiroendokrīnie audzēji ir audzēju veids, kam raksturīgas gan endokrīno šūnu, gan nervu šūnu pazīmes. Neiroendokrīnie audzēji var sekretēt dažādus hormonus, arī adrenokortikotropo hormonu (AKTH), kas izraisa hiperkortizolismu un Kušinga sindromu. Aprakstītajā klīniskajā gadījumā slimniecei diagnosticēja ektopisku Kušinga sindromu, kura pamatcēlonis bija diseminēts sīkšūnu plaušu vēzis.
Iedzimta angioedēma (hereditary angioedema — HAE) ir reta, dzīvībai bīstama, autosomāli dominanti pārmantota slimība, kas klīniski izpaužas ar ādas, gremošanas trakta un elpceļu tūsku. [1] HAE izraisītu tūsku nereti jauc ar alerģisku tūsku vai notur par vienu no kādas citas slimības izpausmēm.
Holesteatoma ir labi norobežots veidojums deniņu kaulā — epidermas keratinizēta plakanā epitēlija ieslēgums vidusausī vai aizauss paugurā, kura sastopamības biežums pasaulē ir deviņi gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju un kuru nedaudz biežāk atklāj vīriešiem (1 : 1,4). Parasti vidusauss holesteatomu diagnosticē pacientiem līdz 50 gadu vecumam, savukārt ārējās auss ejas holesteatoma biežāk tiek atklāta 40—70 gadu vecumā. [1]
Elektrokonvulsīvā terapija (EKT) ir viena no bioloģiskajām ārstēšanas metodēm psihiatrijā, kuras laikā, izmantojot specializētas aparatūras ģenerētus elektriskus impulsus, pacienta galvas smadzenēs tiek izsaukta ģeneralizēta epileptiska aktivitāte, kas rezultējas ārstnieciskā efektā dažādu psihisku slimību ārstēšanā.
Sistēmiska sarkanā vilkēde (SSV) ir hroniska autoimūna slimība, kam raksturīgs autoantivielu un to veidoto imūnkompleksu izraisīts audu bojājums. [1] SSV klīniskā aina ir izteikti variabla un var skart praktiski jebkuru orgānu sistēmu, izpaužoties dažādās smaguma pakāpēs.
Konkrēti definētu sistēmisku reimatisku patoloģiju nevar noteikt līdz pat 25 % reimatisko slimību pacientu. Visbiežāk tiek noteiktas tādas diagnozes kā nediferencēta reimatiska slimība vai pārklājējsindroms. [1]
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Ja agrāk tika uzskatīts, ka koraļļakmeņi sastopami 10—20 % no visiem nierakmeņu slimības pacientiem, tad šobrīd, pateicoties mūsdienu nierakmeņu slimības terapijas iespējām, šis skaitlis attīstītajās valstīs nokrities līdz 4 %. [2]
