Turpinām apceļot Latvijas slimnīcas. Lietainais novembra rīts, ripinot auto no Rīgas laukā Kurzemes virzienā, negaidīti maina drūmo mīmiku. Nepieklājīgi silti žilbina saule. Līdzīgu pēcgaršu raisa maršruta galamērķi: Liepājas un Saldus slimnīcas. Par spīti daudziem veselības aprūpes sistēmas absurdiem slimnīcas nevis izdzīvo un sūkstās par nebūšanām, bet saimnieko. Un dara to patiešām labi!
Liepājā īpaši nav jāstāsta, kas ir dakteres LAILAS ATIĶES doktorāts. Pirms piecarpus gadiem atvērtais doktorāts, kurā ir dakteres pašas ģimenes ārstes prakse, kā arī pieņem ginekologs, bērnu ārsts, nefrologs, kardiologs un veic ultrasonoskopiskās izmeklēšanas, nu ir izpleties vēl citā ēkā. Tur, ieguldot gan dakteres pašas līdzekļus, kredītā ņemto naudu, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, pirms pusotra gada ir izveidota moderna Medicīniskās diagnostikas laboratorija. Tajā ir uzstādīta moderna izmeklēšanas un diagnostikas aparatūra – kardiovaskulārais ultrasonoskops, digitālā rentgena iekārta, dator to mo grāfs – , kā arī izveidota asins, bioķīmijas un urīna analīžu laboratorija. Pavasarī, kad Liepāja svin dzimšanas dienu, par tradīciju kļuvusi titula Gada liepājnieks piešķiršana dažādās nominācijās. Šogad medicīnā to saņēma Laila Atiķe.
Jā, jā – visi mediji to tik vien dara kā daudzina aizgājušos treknos gadus! Vēlā rudenī ciemojoties slimnīcās, šī vārdu spēle sarunās parādās vairākkārt. Tas ir kā zīmogs, kas apliecina – zināms attīstības posms ir noslēdzies. 2003. gadā Doctus pabija astoņās Latvijas slimnīcās. Toreiz saskatījām divas pamatproblēmas – trūkst darbinieku un smacējoši šķita nemitīgi mainīgie spēles noteikumi. Pagājuši pieci gadi, ārstu un māsu trūkst arvien, bet spēles noteikumi kļuvuši skaidrāki. Šajā numurā ielūkosimies divās Latvijas austrumu puses slimnīcās – Jēkabpils un Līvānu. Decembra numurā turpināsim stāstus no Latvijas slimnīcām
Dažādi literatūras avoti vēsta – hospitalizācija zāļu neparedzētas darbības dēļ (adverse drugs reaction – angļu val.) notiek divos līdz sešos procentos gadījumu. Respektablais britu laikraksts The Guardian šā gada aprīļa numurā rakstīja, ka neparedzētā, nevēlamā zāļu darbība Anglijas National Health Service (NHS) izmaksā divus miljardus sterliņu mārciņu gadā. 2006. gadā no 16 miljoniem hospitalizācijas gadījumu mazliet vairāk nekā miljons bija zāļu izraisīti. Vēl vairāk – Amerikā neparedzētie zāļu darbības efekti stabili ieņem ceturto līdz sesto vietu starp dažādiem mirstības cēloņiem. Cik liela uzmanība Latvijā tiek pievērsta drošai zāļu lietošanai: devām, blaknēm, medikamentiem, kas nesatiek? Kuram deleģēta virsatbildība drošas zāļu lietošanas uzraudzībā? Atbildi meklējām ārstu, farmaceitu, pacientu pieredzē.
Ne tikai sabiedrībā sastopami dažādi aizspriedumi pret psihiatrijas pacientiem un mīti par garīgās veselības aprūpi. Arī mediķu vidū ir pietiekami daudz neizpratnes. Reizumis no medicīnas studentu mutes nākas dzirdēt savādas replikas – it kā psihiatri savus pacientus uz ielām medītu vai slimnīcā nodarbotos ar disidentu pārmācīšanu, atzīst kāds no pasniedzējiem. Stigmas joprojām ir ļoti dzīvas. Tādēļ prieks par Pamatnostādnēm iedzīvotāju garīgas veselības uzlabošanai 2009.-2014. gadam, kuras nule kā apstiprinājis Ministru kabinets. Tas ir solis uz priekšu – lai garīgās veselības aprūpes sistēmu padarītu atvērtāku. Lai psihiatrijas pacienti biežāk būtu redzami uz ielas, veikalā, ģimenes ārsta praksē...
Laikā, kad turat žurnālu rokās, ir zināmi šā gada konkursu rezultāti augstskolās. Pērn Rīgas Stradiņa universitātē Farmācijas fakultātē bija teju četri pretendenti uz budžeta vietu, Latvijas Universitātes Farmācijas fakultātē – 7,3. Skaitļi nepārprotami liecina – interese par farmāciju ir. Bet vai par aptieku? Pagājušajā gadā aptieku par darbavietu izvēlējušies 65% RSU, 84% LU un 95% Rīgas 1. medicīnas koledžas absolventu.
Mūsdienu medicīna no ārsta pieprasa saprātīgi riskēt, taču ārsts ir tikai cilvēks, un, lai cik labi darītu savu darbu, viņš var kļūdīties. Ja ārsts neriskēs, progresīvā medicīna neturpinās attīstību un zaudētājs būs pacients... Tāpēc, lai ārsts varētu strādāt un arī pacients justos pasargāts un zinātu, ka veselības kaitējuma gadījumā saņems atlīdzību, pastāv ārstu profesionālā riska aizsardzības mehānismi. Pašlaik tie ir diskusiju krustpunktā arī Latvijā.
„Divus mēnešus un vienu nedēļu pēc meitiņas piedzimšanas dzīvojām kā laimīga ģimene. Un tad nokļuvām slimnīcā pirmo simptomu dēļ, kas nopietni apdraudēja meitiņas dzīvību. Izrādījās, kādā no mehānismiem (kā es tos nodēvēju) tomēr bija radusies kļūme. Tik nopietna, ka nācās sastapties ar... bērnu paliatīvo aprūpi. Man bija briesmīgas dusmas, kad darbinieki nāca pie mums un sāka gatavot straujai bērna nāvei. Ar to ticību mums gāja kā pa viļņiem – tad uz augšu, tad uz leju. Pēc smagās operācijas meitiņa divas nedēļas gulēja intensīvās terapijas nodaļā. Viņa bija pieslēgta neskaitāmiem vadiem un caurulītēm un no zālēm uztūksi. Tāda maziņa un neaizsargāta viņa tur gulēja. Lūdzu Dieviņu katru dienu, lai dod spēku un lai viņa izdzīvo. Un viņa lēnām atžirga. Mēs pieņēmām šo smago notikumu mūsu dzīvē, tāpat kā pieņēmām paliatīvo aprūpi, ar kuras palīdzību tagad mums ir iespēja dzīvot mājās.”*
„Rezolūcija Par cīņu pret vēzi paplašinātajā Eiropas Savienībā, ko Eiropas Parlaments aprīlī gandrīz vienbalsīgi pieņēma, ir kā karogs, ar kuru nevalstiskās organizācijas, asociācijas var doties uz atbildīgajām valsts institūcijām, lai prasītu uzlabot situāciju,” teic tās autors Eiropas Parlamenta deputāts, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejas Veselības darba grupas priekšsēdis GEORGS ANDREJEVS.
No kā atkarīgs, cik labs izaugs jaunais ārsts? No rezidentūras organizācijas, likumdošanas. No subjektīvas attieksmes, izpratnes, kas var būt gan uzmundrinoša, iedrošinoša, gan pārliecību nestiprinoša. No skolotāju profesionalitātes. No paša varēšanas un gribēšanas. It kā vienkārši. Taču, uzrunājot rezidentus un rezidentūras realizētājus, tas itin nemaz vairs nešķiet vienkārši.
