2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, ko raksturo insulīna rezistences sindroms un traucēta insulīna sekrēcija no bēta šūnām vai arī abu šo faktoru kombinācija. Raksturīgākā pazīme ir hroniska hiperglikēmija, kas ir arī galvenais cēlonis cukura diabēta vēlīno komplikāciju attīstībai. Cukura diabēts joprojām ir galvenais akluma, hroniskas nieru mazspējas, netraumatisku apakšējo ekstremitāšu amputāciju cēlonis diabēta pacientiem.
Osteoporoze ir sistēmiska kaulu slimība, ko raksturo samazināts kaulu minerālais blīvums un kaula mikroarhitektonikas uzbūves izmaiņas,kuru ietekmē mazinās kaulu stiprums un palielinās lūzumu risks. [1; 2] Kaulu stiprumu nosaka kaulu minerālais blīvums un to kvalitāte. [2] Lai arī osteoporozi diagnosticē, kvantitatīvi nosakot kaulu minerālo blīvumu, visbiežāk šo slimību atklāj tikai pēc kaulu lūzuma. [3]
Noslēdzies liels 2. tipa cukura diabēta terapijas pēcpētījuma novērojums ADVANCE–ON, kas atklāj, cik svarīga un kādus ieguvumus nodrošina ilgtermiņa intensīva glikozes līmeņa un asinsspiediena kontrole.
Ja kaut kur pasaules mediķu aprindās runā par diabēta problēmu kā tādu, ar to saprot 1. un 2. tipa cukura diabētu (CD), gestācijas CD, kā arī pre–diabētu. Šajā rakstā pievērsīsimies robežglikēmijas riska faktoriem, pārvaldībai un situācijai Latvijā tagad un nākotnē.
Priekškambaru fibrilācija (ĀF) saistāma ar citām sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, piemēram, sirds mazspēju, koronāro artēriju slimību, sirds vārstuļu slimībām, cukura diabētu un arteriālo hipertensiju. Tā ir supraventrikulāra aritmija un to raksturo neregulāra un paātrināta sirdsdarbība. [1] ĀF rašanos ietekmē arī vecums.
Aptaukošanās slimība jeb adipozitāte ir tauku pārmērīga uzkrāšanās organismā, kuras dēļ pasliktinās veselības stāvoklis un parādās komplikācijas dažādās orgānu sistēmās. Tā nav izolēta problēma, kas skar galvenokārt ASV, tā ir globāla problēma un ar tendenci pieaugt. [1]
Sirds mazspēja un cukura diabēts ir slimības, kas bieži norit blakus. Sirds mazspējas riska faktoru izplatība ir nozīmīga arī cukura diabēta pacientiem, piemēram, koronāro artēriju slimība un hipertensija. Turklāt disglikēmija negatīvi iedarbojas uz miokardu un tālāk var attīstīties par cukura diabēta kardiomiopātiju. Tāpēc ļoti būtiski ir pārzināt to pacientu ārstēšanu, kam ir abas šīs slimības.
Cukura diabēts (CD) ir viena no visbiežākajām hroniskajām slimībām, kas saistīta ar seksuālo disfunkciju. Gan pacientiem, gan ārstiem tas ir delikāts sarunu temats, taču, tiklīdz tas izrunāts un atrisināts, pacienti var gūt uzlabojumu vairākās veselības jomās.
2. tipa cukura diabēta sastopamība pēdējos gados strauji palielinās visā pasaulē. Un nākamajos 25 gados pacientu skaits, kas slimo ar 2. tipa cukura diabētu (CD), būs divas reizes lielāks, nekā tas ir tagad, tātad ievērojami palielināsies slimības un komplikāciju ārstēšanas izmaksas. [1] Izmantojot pašreizējos medikamentus, diabēta ārstēšanas vadlīnijās minētos mērķus izdodas uzlabot tikai 50–70% slimnieku.
Primārā hiperparatireoīdisma (PHPT) gadījumā notiek autonoma un nekontrolēta paratireoīdā hormona (PTH) veidošanās epitēlijķermenīšos, kas izraisa hiperkalciēmiju. [1; 2] Iedarbojoties uz galvenajiem mērķorgāniem - kaulaudiem un urīnizvadorgānu sistēmu, PTH izraisa hiperkalciēmiju, kas ir galvenā PHPT pazīme. [3]
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
