Alkohola lietošana ir vadošais modificējamais saslimstības un mirstības iemesls, kas atbildīgs par vidēji 2,6 miljoniem nāves gadījumu pasaulē katru gadu. Alkohols kauzāli saistīts ar vairāk kā 200 medicīniskiem un invaliditāti saistītiem stāvokļiem un paaugstina risku dažādu hronisku slimību attīstībai. GLP1 receptoru agonistus šobrīd plaši izmanto 2.tipa cukura diabēta un aptaukošanās terapijā. Tiek ziņots, ka lietojot semgalutīdu, kas ir viens no šīs grupas medikamentiem, samazinās vēlme arī pēc alkohola lietošanas.
SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un DPP4 inhibitori iek izmantoti hiperglikēmijas mazināšanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem. Pierādījumi vēsta, ka SGLT2 inhibitoriem un GLP1 receptoru agonistiem ir nozīmīga loma nopietnu kardiovaskulāru notikumu (MACE) riska mazināšanā. Nav skaidrs, vai efekts ir atkarīgs no pacienta dzimuma vai vecuma.
Zoledronāts novērš lūzumu risku sievietēm pēcmenopauzē, terapiju saņemot ik 12—18 mēnešus, un tā efekts uz kaulu blīvumu un mainību saglabājas vairāk nekā piecus gadus. Līdz šim nav pētīts, vai zoledronāta retāka ordinēšana varētu novērst mugurkaula lūzumus sievietēm agrīnā pēcmenopauzē.
Ar 2. tipa CD pasaulē slimo apmēram 422 miljoni cilvēku. Vairākos pētījumos norādīts, ka ar intensīvām svara pārvaldības programmām slimības agrīnā fāzē 2. tipa CD iespējams novirzīt remisijas fāzē. Pētnieki Ķīnā pauž hipotēzi, ka dapagliflozīns kopā ar kalorijas ierobežojošu diētu varētu būt optimālāks veids, kā sasniegt 2. tipa cukura diabēta remisiju ar labāku enerģētisko deficītu un hiperglikēmijas samazināšanu nekā ar kalorāžas restrikciju vienu pašu.
Pēdējās desmitgades 2.tipa cukura diabēta (CD) izplatība ir ievērojami pieaugusi. Paredzēts, ka līdz 2024.gadam pasaulē būs apmēram 700 miljoni CD pacientu. Slimība ir daudzfaktoru, liela nozīme ir dzīvesstila faktoriem tās attīstībā, t.sk. veselīgam uzturam ikdienā. Lielāks flavanoīdu patēriņš uzturā saistīts ar zemāku 2.tipa CD risku to antioksidējošo, pretiekaisuma un vazodilatējošo īpašību dēļ. Šajā pētījumā prospektīvi analizēts, kā tumšās, piena un kopējais šokolādes patēriņš ietekmē 2.tipa CD attīstības risku.
Jauns populācijas pētījums par vīriešiem, kas vecāki par 45 gadiem, norāda, ka insulīna rezistence var būt nozīmīgs riska faktors visbiežāk sastopamās sirds vārstuļu slimības pasaulē – aortas stenozes (AS) – attīstībai.
Zviedru pētnieki skaidroja, vai pastāv saistība starp ar metabolisku disfunkciju saistītu taukaino aknu slimību (MASLD) bērnībā un agrīnu 2.tipa cukura diabētu (CD), kā arī kāds ir kombinētais MASLD un vidēja līmeņa hiperglikēmijas efekts uz 2.tipa CD risku un vai aptaukošanās ārstēšana bērniem šo risku mazina.
Regulāra mērena kafijas un kofeīna daudzuma lietošana var nodrošināt aizsargājošu efektu pret vairāku kardiometabolisku slimību attīstību, tostarp 2. tipa cukura diabētu, koronāro sirds slimību un insultu.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
