Sarkoidoze nebūt nav ļoti reti sastopama slimība – tās izplatība ievērojami variē atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un etniskās piederības. Rietumu literatūrā aprakstīts, ka sarkoidoze daudz biežāk ir izplatīta sievietēm un cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam, kā arī iebraucējiem no Āfrikas reģiona. Tomēr tā nav kazuistiski reta slimība arī eiropeīdās rases cilvēkiem. Diagnoze ir sarežģīta klīniskās manifestācijas variabilitātes un dažādās slimības organolokalizācijas dēļ. Uzskata, ka daļa sarkoidozes gadījumu paliek neatpazīti.
Intrauterīnā spirāle ir viena no populārākajām mūsdienu kontracepcijas metodēm. Lai cik ar to saistītās manipulācijas būtu vienkāršas, tomēr varam vērot arī komplikācijas. Kā zināms, ja intrauterīno spirāli laicīgi nenomaina, var attīstīties smagi iekaisuma procesi – tās atrašanās ilgums dzemdē pēc anotācijas ir pieci līdz astoņi gadi, tomēr spirāles maiņu vajadzētu veikt ātrāk, ik pēc trim gadiem, ko bieži apstiprina klīniskā pieredze. Viena no komplikācijām, kas var rasties jau spirāles ievadīšanas laikā, ir dzemdes sienas perforācija. To parasti konstatē manipulācijas laikā, bet ir gadījumi, kad šo komplikāciju konstatē novēloti.
Katru gadu no dažādiem stacionāriem ar diagnozi – izgulējums – izrakstās vidēji simts cilvēku, kas, domājams, ir tikai neliela daļa no patiesā ar šo problēmu saistīto cilvēku skaita. Izgulējumu ārstēšanas taktikas izvēle bieži vien ir atkarīga no stacionāra, kurā atrodas pacients, un ārsta kompetences šīs problēmas risināšanā. Latvijā nav izstrādātas vadlīnijas izgulējumu ārstēšanai, un tas apgrūtina šādu slimnieku aprūpi un noved pie daudzām kļūdām, no kurām cieš pacienti. Publikācijas mērķis ir parādīt spināla pacienta ar IV pakāpes izgulējumu krustu rajonā ārstēšanas gaitu ar veiksmīgu galarezultātu.
Klīniski izšķir sekojošas autoimūnas aknu slimības: autoimūnu hepatītu, primāru biliāru cirozi un primāru sklerozējošu holangītu, kuras savstarpēji atšķiras ar diagnostisko un terapeitisko stratēģiju, prognozi (remisijas iespējamību) un asociāciju ar citām – autoimūnām un ļaundabīgām – slimībām. Primāra sklerozējoša holangīta vēlīnās stadijās izvēles ārstēšanas metode ir aknu transplantācija.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Ateroskleroze ir globālas izplatības organisma patoloģija. Aterosklerotiskas izcelsmes artēriju stenozes un oklūzijas mūsu valstī sastopamas ap 80% slimnieku ar sirds-asinsvadu sistēmas patoloģiju. Lielākoties tie ir vīrieši, vecāki par 50 gadiem. Aterotrombotiskas komplikācijas ir iemesls pusei no visiem nāves cēloņiem. Trīs gadu laikā no 12,5% ar perifēro aterosklerozi mirušiem slimniekiem 70% nāves cēlonis bija tieši sirds-asinsvadu sistēmas patoloģija. [1]
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Hronisks pēctraumatisks osteomielīts un inficēts nesaaudzis liela kaula lūzums ir sarežģīta problēma, kas izraisa nozīmīgu saslimstību un draud ar kājas amputāciju. Tā ārstēšana ir dārgs un ilgstošs process, kas prasa dažādu specialitāšu ārstu (infektologa, ortopēda, mikroķirurga) sadarbību. Literatūras dati norāda, ka hroniska osteomielīta sastopamība attīstītās valstīs pēc osteosintēzes ir līdz 10%, Latvijā (pēc Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas novērojumiem) – līdz 4%. [1]
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.
Erba miopātija jeb Erba sindroms ir hereditāri distrofiska miopātija – juvenila progresīvas muskuļu distrofijas forma. Demonstrācijā – patoloģiskā procesa saasinājums jaunai sievietei grūtniecības laikā ar sirds un iegurņa muskulatūras iesaistīšanos, kas radīja draudus gan mātei, gan auglim. Tomēr kopumā gadījums vērtējams visai optimistiski, jo jaundzimušais ir vesels un pēc terapijas māte ar bērnu izrakstīti no slimnīcas apmierinošā stāvoklī.
