Pētnieki secinājuši, ka integratīvās medicīnas izplatība Eiropas populācijā ir 56% (variē 10–90% robežās pēc populācijas lieluma) – vismaz reizi gadā ir izmantota kāda integratīvās medicīnas metode. [1] Bērniem viena gada biežuma rādītājs ir 52%. Anglijā vispopulārākās ir fitoterapija, homeopātija, aromterapija, masāža un refleksoloģija. [2] Pasaules tendences rāda, ka arvien biežāk tiek meklēti ceļi, kā integrēt Austrumu un Rietumu medicīnu un kā sarunāties vienā valodā.
Rudens nāk ar lieldarbiem: nozarei piešķirto piecu miljonu latu dalīšanu, dažādu koncepciju un stratēģiju piepucēšanu un nokļūšanu līdz happy end titriem (cerams, būs izskaitļots, cik liels profesionāļu iztrūkums mums ir un kādi speciālisti līdz 2018. gadam nepieciešami, sameklēti trumpji, lai jaunie ģimenes ārsti vieglāk varētu tikt pie savas prakses un farmaceiti nesēdētu uz rezervistu soliņa, bet spēlētu vienā komandā ar ārstu u.c.). Taču šoreiz ne par rudens lieldarbiem, bet par ko citu.
Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti tām nosaukt kaut ko līdzīgu – tā reiz rakstīja profesors Ilmārs Lazovskis. Vēl sarežģītākas šīs attiecības padara pacienta piederīgie, kas ne vienmēr ir empātiski līdzās pacientam, bet mēģina nostāties starp pacientu un ārstu. Svarīgākā tad ir saruna. Vārdi. Piedāvājam astoņas praksē nebūt ne retas situācijas.
Gatavojot Doctus septembra numuru, redakcijā esam strādājuši ar priecīgu svarīgumu sirdī, jo šis ir Doctus 150. numurs. Laiks skrien ātri, līdz 100. numuram pagāja 12 gadi (1997–2009), bet, augot žurnāla iznākšanas biežumam no četriem līdz 12 numuriem gadā, skat, šogad jau varam smaidīt pie 150. numura atzīmes.
Šobrīd Veselības ministrijas gaiteņos un speciālistu vidū tiek spriests un diskutēts par to, kāda ir aptieku loma veselības aprūpes sistēmā: vai tas pirmām kārtām ir kāda bizness vai tomēr neatņemams ķēdes posms pacientu aprūpē.
Kas rada pacienta emocijas ārstējoties? Ne jau tikai fakta konstatācija, cik veiksmīgi slimība izārstēta. Emocijas rada arī tas, cik droši vai nedroši pacients jūtas svešā vidē. Un te summējas daudz kas. Cik viegli var sazvanīt reģistratoru un pieteikt vizīti, vai pie ārstniecības iestādes nav jāriņķo, lai sameklētu vietu auto, cik laipni garderobiste paņem virsdrēbes, vai nav jāmaldās slimnīcas teritorijā, lai sameklētu nodaļu. Arī mīksta kušete un identificēšanas zīmīte pie personāla virsvalka atloka ir no svara. Protams, drošību un labu pašsajūtu lielā mērā rada sanitāra, māsiņas laipna attieksme un saruna ārsta kabinetā.
Farmācijā un medicīnā ir specifiskas interesantas profesijas, ko nevar apgūt augstskolā: zāļu reģistrācijas speciālists, farmācijas kvalitātes nodrošināšanas speciālists, blakusparādību uzraudzības speciālists, validācijas speciālists. Starp tām ir arī medical writer - medicīnisko tekstu autors. Brīdī, kad farmācijas uzņēmumam radusies vīzija ražot patentbrīvos medikamentus, medicīnisko tekstu autors izpēta, kādi ir riski, kas jāņem vērā izstrādē, kāda pieredze uzkrāta par attiecīgo produktu. Vēlāk, pēc zāļu izstrādes perioda, šim speciālistam būs jāgatavo dokumentācija zāļu reģistrācijai un pārreģistrācijai.
Jūlijā trīspadsmit slimnīcu vadītāji parakstīja atklātu vēstuli – valsts atkal palikusi parādā par pacientu ārstēšanu. Kopš 2009. gada veselības aprūpes pakalpojuma tarifi nav pārrēķināti. Pacienti no slimnīcas tiek izrakstīti neizārstēti, atgriežas nodaļās smagāki, tērē vēl vairāk naudas.
Mūsdienās labie darbi bieži vien ir ar mārketinga etiķeti – skrējieni, gājieni, muzicēšana… Šoreiz par citādiem labajiem darbiem. Tādiem, kur došana un ņemšana nav likumsakarīgās attiecībās. Arī starp ārstiem ir daudz sirds darbu darītāju. Prieks, ja varam uzdāvināt satikšanos ar šādiem cilvēkiem Doctus lappusēs.
Tirgotāju rosināta, maijā uzvirmoja diskusija par dažu bezrecepšu zāļu pārdošanu veikalos un degvielas uzpildes stacijās – Latvija varētu sekot dāņu, norvēģu, zviedru paraugam! Un saņēma pretsitienu no profesionāļiem. Vai degvielas uzpildes stacijas kasieris klientam stāstīs par ibuprofēna blaknēm?!
