Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti gan ārstu, gan pacientu vidū iegūst farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, kuras pārraudzību īsteno vai nu viens ārsts-psihiatrs ar zināšanām kādā no psihoterapijas novirzieniem, vai arī divi - ārsts-psihiatrs un psihoterapeits ar ārsta vai psihologa izglītību, kas labi orientējas psihiatrijā. Raksta mērķis ir parādīt, ka ar pētījumiem pamatota farmakoterapija un psihoterapija sekmīgi viena otru papildina, palīdzot pacientiem pārvarēt psihiskos traucējumus.
2012. gada oktobrī piedalījos XIX Pasaules hipnoterapeitu kongresā Vācijas pilsētā Brēmenē, kuru organizēja un vadīja Starptautiskā hipnoterapeitu biedrība un Rotveilas Miltona Eriksona institūts. Kongresa psihodinamiskās psihoterapijas pētījumu sēdē prezentēju savu pētījumu "Īstermiņa psihoterapija strādājošiem pieaugušiem ar trihotillomānijas klīnisko diagnozi".
Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu. Rakstā apkopoti biežākie trauksmes veidi un to pārvaldības iespējas.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”.
Koitālas galvassāpes (KGS) saskaņā ar SSK-10 ir pēkšņas lēkmjveida, pulsējošas, plēsošas galvassāpes pieres vai acu ābolu apvidū, kas attīstās cilvēkam seksuālas kulminācijas, orgasma jeb ekstāzes brīdī dzimumakta laikā vai tūlīt pēc akta, arī masturbējot. Pacienti bieži tās dēvē par “pērkona grāviena, eksplozīvām” galvassāpēm. Tās var ilgt 15–20 minūtes, pāris stundas, dažreiz – pāris dienas. Rodas izbīlis, trauksme, bailes no dzimumakta, no pēkšņas nāves.
Šobrīd lielākā daļa pasaules kultūru ir apsēsta ar svara zaudēšanu. Sieviešu žurnālos tiek izcelti raksti par svara kontroles iespējām, diētas ieteikumiem vai to, kā padarīt stingrākas konkrētas muskuļu grupas. Mūsu kultūras apsēstība samazināt svaru ietekmē pusaudžus. Saskaņā ar 2007. gadā ASV “Jaunatnes uzvedības riska faktoru” (Youth Risk Behavior Survey) aptauju 35% pusauga meiteņu uzskata, ka viņām ir liekais svars, bet 60% ir mēģinājušas zaudēt svaru. 8% meiteņu atzīmēja, ka 30 dienu laikā pirms aptaujas ir mēģinājušas vemšanu vai caurejas līdzekļus, lai efektīvāk kontrolētu svaru.
32 000 dalībnieku, 5400 ekspertu un lektoru — tik plašs pulks nozares entuziastu no 30. augusta līdz 2. septembrim tikās Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā Londonā. Arī Doctus bija iespēja pieslēgties notikumiem attālināti, lai varam lasītājiem pastāstīt par jaunumiem vadlīnijās. Oktobra numurā sniedzām ieskatu par izmaiņām arteriālās hipertensijas vadlīnijās, šoreiz pievēršamies priekškambaru mirdzēšanai (PM) — biežākajai aritmijai pasaulē.
Aptuveni viena no sešām sievietēm saskaras ar pēcdzemdību depresijas (PPD) simptomiem divus mēnešus pēc ķeizargrieziena. Daži dzemdību faktori, piemēram, ārkārtas ķeizargrieziens pirms dzemdību sākuma, ķeizargrieziens pēc dzemdību inducēšanas, sociālā atbalsta trūkums operāciju zālē un spēcīgas pēcdzemdību sāpes, ietekmē šī riska iespējamību.
Steiga un stress! Mūsdienu ikdienas pavadoņi, kādēļ liela daļa cilvēku atrodas disbalansa stāvoklī: nekas nav pietiekami labi. Kā atjaunot līdzsvaru ar autonomo (veģetatīvo) nervu sistēmu (VNS), kas kontrolē vairāk nekā 80% ķermeņa funkciju un ir ļoti jutīga pret ārējiem stresoriem? Skaidro sertificēta masiere LĪGA LIEPA, Bowen terapijas praktizētāja.
Polifarmācija, ko parasti definē kā piecu vai vairāk medikamentu lietošanu katru dienu, ir būtiska veselības aprūpes problēma, kas ietekmē vairāk nekā 30 % vecāka gadagājuma pieaugušo. Tā ir saistīta ar nelabvēlīgiem veselības iznākumiem, piemēram, kritieniem, medikamentu mijiedarbību, hospitalizācijām un pat nāvi.
Plīsusi vēdera aortas aneirisma ir dzīvībai ļoti bīstams stāvoklis. Ja cilvēks netiek operatīvi nogādāts specializētā ārstniecības iestādē, mirstības rādītāji ir ļoti augsti — līdz pat 90%. Dažkārt pat mediķi prehospitālā posmā var šo patoloģiju neatpazīt un kļūdīties novērtējumā. Dr. med. Patrīcija Ivanova, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe un Dr. Aina Kratovska, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe vērš uzmanību uz būtiskāko informāciju, kas jāzina katram klīnicistam.
