Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Medicīnas studijas gan emocionāli, gan akadēmiski ir viena no vissmagākajām studiju programmām. Īsā laikā apgūstamais informācijas daudzums ietekmē miega kvalitāti, studentu pārņem nogurums, stress, panika, trauksme, samazinās darba spējas. Psihisko veselību var ietekmēt finansiālā atbalsta trūkums, tāpēc paralēli studijām jāmeklē darbs, kas ir papildu slodze un stress. Šāds dzīvesveids var nelabvēlīgi ietekmēt psihoemocionālo veselību un klīniski izpausties, piemēram, kā depresija.
Ir svarīgi atpazīt pacientus ar personības traucējumiem, jo šo cilvēku medicīniskā aprūpe nereti rada izaicinājumus aprūpes personālam. Bieži vien rodas grūtības komunikācijā, kas šiem pacientiem rada opozicionāru attieksmi, tādējādi mazinot aprūpes kvalitāti, nepamatoti tiek atkārtoti veikti izmeklējumi, neievērotas medicīniskās rekomendācijas.
Trauksmes spektra traucējumi nav izolēta vienība — slimības iespaidā pasliktinās tādu somatisku slimību gaita kā kardiovaskulārās slimības, kuņģa—zarnu trakta slimības, plaušu slimības, ļaundabīgi audzēji, hroniskas sāpes un migrēna. Dati rāda, ka pareiza diagnoze nav noteikta pat 97,8 % trauksmes spektra pacientu un ka 41 % netiek atbilstoši ārstēti. Tāpēc gan primārajā, gan sekundārajā aprūpē svarīgi pacientu atpazīt un savlaicīgi sniegt palīdzību.
Depresija — viena no biežākajām psihiskajām slimībām Eiropā un pasaulē. Riski ir nopietni un vērā ņemami: paaugstināta mirstība, pašnāvības domas un mēģinājumi, sociāla izolētība, zaudēts darbs un spēja pastrādāt, kognitīvi traucējumi un zema vispārējā dzīves kvalitāte. Pacientiem ar depresīvā spektra traucējumiem ir 20 × lielāks risks mirt pašnāvības ceļā nekā pārējiem iedzīvotājiem. Tāpēc divtik svarīgi ikdienas praksē atpazīt pacientus ar depresīvā spektra traucējumiem un savlaicīgi nodrošināt palīdzību.
Attiecības starp endokrīnajām un psihiskajām slimībām ir divvirzienu. Liela daļa endokrīno traucējumu ir saistīti ar psihiskiem simptomiem — un arī psihiskās slimības izraisa hormonālās aktivitātes izmaiņas, kā tas ir, piemēram, virsnieru un vairogdziedzera hormonu gadījumā. Dažkārt psihiskās izpausmes parādās vēl pirms organiskiem endokrīnās disfunkcijas simptomiem, [1] kas var palīdzēt diagnostikā, ja par to aizdomājamies.
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Depresija kādā dzīves posmā skar katru ceturto pasaules cilvēku. Lai gan ir daudzas ārstniecības modalitātes — psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, psihofarmakoloģija, neirostimulācija, kuras var atvieglot ar depresiju sirgstošā pacienta dzīvi, tomēr remisiju daudzi nepiedzīvo un daudziem ir arī recidīvi. Īstas izpratnes par to, kas tieši izraisa depresiju, nav, bet ir hipotētiskas teorijas.
32 000 dalībnieku, 5400 ekspertu un lektoru — tik plašs pulks nozares entuziastu no 30. augusta līdz 2. septembrim tikās Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā Londonā. Arī Doctus bija iespēja pieslēgties notikumiem attālināti, lai varam lasītājiem pastāstīt par jaunumiem vadlīnijās. Oktobra numurā sniedzām ieskatu par izmaiņām arteriālās hipertensijas vadlīnijās, šoreiz pievēršamies priekškambaru mirdzēšanai (PM) — biežākajai aritmijai pasaulē.
Aptuveni viena no sešām sievietēm saskaras ar pēcdzemdību depresijas (PPD) simptomiem divus mēnešus pēc ķeizargrieziena. Daži dzemdību faktori, piemēram, ārkārtas ķeizargrieziens pirms dzemdību sākuma, ķeizargrieziens pēc dzemdību inducēšanas, sociālā atbalsta trūkums operāciju zālē un spēcīgas pēcdzemdību sāpes, ietekmē šī riska iespējamību.
Steiga un stress! Mūsdienu ikdienas pavadoņi, kādēļ liela daļa cilvēku atrodas disbalansa stāvoklī: nekas nav pietiekami labi. Kā atjaunot līdzsvaru ar autonomo (veģetatīvo) nervu sistēmu (VNS), kas kontrolē vairāk nekā 80% ķermeņa funkciju un ir ļoti jutīga pret ārējiem stresoriem? Skaidro sertificēta masiere LĪGA LIEPA, Bowen terapijas praktizētāja.
Polifarmācija, ko parasti definē kā piecu vai vairāk medikamentu lietošanu katru dienu, ir būtiska veselības aprūpes problēma, kas ietekmē vairāk nekā 30 % vecāka gadagājuma pieaugušo. Tā ir saistīta ar nelabvēlīgiem veselības iznākumiem, piemēram, kritieniem, medikamentu mijiedarbību, hospitalizācijām un pat nāvi.
Plīsusi vēdera aortas aneirisma ir dzīvībai ļoti bīstams stāvoklis. Ja cilvēks netiek operatīvi nogādāts specializētā ārstniecības iestādē, mirstības rādītāji ir ļoti augsti — līdz pat 90%. Dažkārt pat mediķi prehospitālā posmā var šo patoloģiju neatpazīt un kļūdīties novērtējumā. Dr. med. Patrīcija Ivanova, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe un Dr. Aina Kratovska, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe vērš uzmanību uz būtiskāko informāciju, kas jāzina katram klīnicistam.
