Kardiologu – un ne tikai kardiologu, bet arī citu mediķu – sabiedrību satrauc jautājums: ko īsti mēs varam darīt ar ātriju fibrilāciju (AF), visbiežāk sastopamo aritmiju? Rakstā sniegta izsmeļoša zinātniskā informācija par staus quo, jaunākajām atklāsmēm AF terapijā un to, ko spēj netiešie antiaritmiskie līdzekļi, – samazināt dzīvību apdraudošo aritmiju biežumu, raugoties no profilaktiskā aspekta.
Modernajā pasaulē cukura diabēta slimnieku skaitam ir tendence pieaugt. Nereti cukura diabēta pacientiem ir blakus saslimšanas, kuru ār-stēšanā lietotie medikamenti var ietekmēt pretdiabēta līdzekļu farmakokinētiku un farmakodinamiku, lai gan cukura līmeni pazeminošajiem līdzekļiem pieder noteicošā loma. Turklāt jāņem vērā – daudziem medikamentiem kā blakne ir cukura vielmaiņu ietekmējoša darbība. Rakstā pievērsta uzmanība Latvijā reģistrēto pretdiabēta līdzekļu iespējamai mijiedarbībai ar citu farmakoloģisko grupu preparātiem.
Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Priekšstats par atipisko neiroleptisko līdzekļu (ANL) darbības mehānismu joprojām ir nepilnīgs. Mūsdienās pētījumi ir fokusējušies uz zāļu darbības mehānismu izpēti saistībā ar afinitāti un antagonismu uz vairākiem neiromediatoru receptoriem, īpaši koncentrējot uzmanību relatīvai afinitātes/antagonisma attiecībai, kas ietekmē divu tipu receptorus: dopamīna (D2) un serotonīna (5HT2A) receptorus. ANL at ipiskuma izpratne, kas attiecināma uz dopamīna un serotonīna līdzsvara ietekmēšanu, katru gadu papildinās ar jaunām atziņām.
Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Neraugoties uz mūsdienu medicīnas sasniegumiem, sabiedrības interese par alternatīvām ārstniecības metodēm un ārstniecības līdzekļiem nav zudusi. Tieši otrādi – pēdējā laikā tā pat pieaug. Šajā jomā īpaši nozīmīgu vietu ieņem ārstniecības augi. Cilvēku attieksme pret tiem ir dažāda – vieni vērtē kā absolūti nekaitīgus, ar kuriem nekādu ļaunumu nodarīt nevar, un tātad var lietot pavisam droši, bez jebkādas piesardzības. Citi tos uzskata par sava veida placebo – efekts būs, ja vien tam ticēs. Vēl citi pauž viedokli – tās ir drošākās un efektīvākās zāles, teju universālas visu slimību ārstēšanai. Taču ārstniecības augu, tāpat kā citu ārstniecības līdzekļu, izmantošanā ir savs iespēju loks un robežas, ko vajadzētu apzināties un novērtēt. Kur tad ir robeža starp iedomāto un reālo ieguvumu? Kā jau parasti – kaut kur pa vidu.
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
L-karnitīns tika izdalīts no muskuļaudiem pagājušā gadsimta sākumā un kādu laiku uzskatīts par vitamīnu. Tikai 50 gadus vēlāk izdevās noskaidrot L-karnitīna lomu taukskābju oksidācijas procesos, kā arī atklāt iedzimtās slimības, kas saistītas ar nepareizu karnitīna metabolismu. L-karnitīns nav neaizstājama molekula, jo organisms to ne tikai uzņem ar pārtikas produktiem, bet iespējama arī tā biosintēze no aminoskābēm lizīna un metionīna. Neraugoties uz to, ka līdz šim veiktajos eksperimentālajos un klīniskajos pētījumos L-karnitīna efekti nav nepārprotami pierādīti, mūsdienās tas ir populārs uztura bagātinātājs, kam vairāk vai mazāk pamatoti piedēvē svaru samazinošas, fiziskās aktivitātes un seksuālās funkcijas uzlabojošas, kā arī virkni citas īpašības. Joprojām aktīvi turpinās pētījumi par karnitīna un no tā atvasināto savienojumu iespējamo farmakoloģisko aktivitāti.
Virkne medikamentu spēj izraisīt subklīnisku vai klīnisku nieru bojājumu. Kā no tā izvairīties? Atbilde ir – zinot galvenos nefrotoksiskos renālos sindromus, dažādu plaši pielietotu medikamentu nefrotoksicitātes mehānismus, nieru bojājuma riska faktorus un profilakses stratēģijas. Savlaicīgi pamanītas, izmaiņas pārsvarā ir labojamas, tāpēc nefrotoksicitātes agrīnas atpazīšanas nozīme var būt kritiska; ārstam jābūt informētam par viņa nozīmēto medikamentu nefrotoksisko potenciālu un jāprot izvērtēt viens vai otrs medikaments kā iespējamais nieru problēmu iemesls.
Ārstniecības augi ir pirmsākums mūsdienu farmakoloģijai – līdz 19. gadsimtam tie bija farmakoterapijas pamatlīdzekļi. Mūsdienās no ārstniecības augiem ir iegūti vai sintezēti ķīmiskie analogi ar selektīvu vai spēcīgāku iedarbību. Tomēr augu valsts līdzekļi vēl arvien tiek lietoti medicīnas praksē un šķiet, ka interese par tiem nemazinās. Neraugoties uz modernās medicīnas sasniegumiem, daudzi cilvēki nelabprāt atsakās no tradicionālās dziedniecības par labu sintētiskajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkoti augu valsts līdzekļi, kuriem piemīt ietekme uz nervu sistēmu, pieturoties mūsdienu farmakoloģijas klasifikācijai. Lasītājs pamanīs, ka ārstniecības augiem ir raksturīgs plašs darbības spektrs, kas var būt gan noderīgs, gan nē.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
