Sākoties saulainākam laikam, Zāļu valsts aģentūra (ZVA) aicina, uzturoties saulē, būt īpaši piesardzīgiem, lietojot zāles. ZVA norāda, ka zāļu lietošanas instrukcijā parasti tiek brīdināts par iespējamām gaismjutības jeb fotosensitivitātes reakcijām, ja konkrētām zālēm tādas iespējamas. Gaismjutību var izraisīt dažādu zāļu formu - ziežu, gēlu, tablešu un injekciju lietošana. Cilvēkam pietiek vien īsu brīdi uzturēties tiešos saules staros.
Zāles bieži tiek uzskatītas par medicīniskās terapijas "mugurkaulu". Lielākā daļa zāļu ir mazmolekulāras organiskās vielas. Lai arī dažas zāles, piemēram, acetilsalicilskābe, sākotnēji tika izolētas no bioloģiska izejmateriāla, vairākumā gadījumu tagad tās tiek iegūtas ar ķīmiskās sintēzes palīdzību. Virkne medikamentu ražošanai nepieciešamo aktīvo vielu, piemēram, hormoni, asins produkti vai antibiotikas, tiek iegūti vai ekstrahēti no bioloģiska avota. Šādas zāles var saukt par farmaceitiskās biotehnoloģijas produktiem. Farmaceitiskās biotehnoloģijas produkts ir arī biofarmaceitiskie līdzekļi jeb biozāles - viena no ātrāk augošajām un daudzējādā ziņā aizraujošākām farmaceitiskās rūpniecības nozarēm.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Hroniska vēnu mazspēja (HVM) ir plaši izplatīta saslimšana. No tās cieš apmēram 25% pieaugušo populācijas. Tās ārstēšanai tiek iztērēti 2% rietumvalstu veselības budžeta. [1-3] Pēc CEAP klasifikācijas smaguma pakāpēm to iedala no C0 līdz C6. Šajā rakstā apskatītas C4–C6 pakāpes terapijas iespējas, jo šīs ir klīniski nozīmīgākās un grūtāk ārstējamās HVM stadijas.
Medicīnas praksē bieži vien līdztekus lieto vairākus medikamentus. To nereti nosaka klīniskā situācija, kad pacientam reizē ir vairākas saslimšanas vai arī ir vēlme kādu patoloģisko procesu ietekmēt ar vairāku mehānismu palīdzību. Ērtības labad šādos gadījumos lieto kombinētos preparātus, kuru sastāvā ir vairākas darbīgās vielas ar līdzīgu vai atšķirīgu darbības mehānismu. Kombinētos līdzekļus izmanto gandrīz visās medicīnas nozarēs, šajā rakstā aplūkosim tikai kardioloģijā lietotos kombinētos līdzekļus. [3]
Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
“Ārstam izsenis ir noteikts nekaitēt. Primum non nocere – teica Hipokrats. Kā mēs varam nekaitēt, ja nezinām visus riskus?” vaicā Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktore INGUNA ADOVIČA. Lai pastiprināti pievērstos riska pārvaldībai, skaidri definētu pušu atbildību un pienākumus, sistēmu padarītu caurskatāmāku, Eiropas farmakovigilances likumdošanā veiktas izmaiņas. Piemēram, par zāļu blakusparādībām tagad varēs ziņot ne tikai veselības aprūpes speciālisti, bet arī pacienti.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Kad esmu sarunājusi tikšanos ar SANTU PURVIŅU, mani nepamet tēlu kaleidoskops. Iepriekš Santu nepazīstu, tālab pēc sava prāta vizualizēju sievieti enduro motobraucēju – spēcīga auguma, nedaudz robusta. Liels ir mans izbrīns, kad, atverot Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras profesores (nule aprīlī iegūts šis akadēmiskais grāds!) Santas Purviņas kabineta durvis, man pretī smaida smalka, sievišķīga, simpātiska būtne.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
2025. gada februārī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikā pirmoreiz veiksmīgi sākta melanomas ārstēšana, izmantojot pacientam saudzīgo rutēnija-106 aplikatoru, kas ietver arī starošanu.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
