Pacientus ar retu ģenētiski predisponētu diabēta tipu MODY1 (maturity–onset diabetes of the young) bieži nepareizi diagnosticē un ārstē kā 2. tipa cukura diabētu, jo abiem ir līdzīga klīniskā aina.
Spāņu pētnieki atklājuši saistību starp hormoniem un agresīvu uzmanību bērniem vecumā no 8-10 gadiem. Pētījumā pierādīts, ka bērniem, kuri izjutuši lielāku agresijas līmeni vecumā līdz 10 gadiem, 2 gadu laikā bija arī visvairāk paaugstināts kortizola līmenis.
Pacientus ar endokrīnām slimībām ģimenes ārsta praksē sastopam ik dienas. Kā savlaicīgi diagnosticēt un ārstēt vairogdziedzera slimību? Cik bieži pacientiem ir hipoglikēmijas? Kad pacientu nosūtīt uz stacionāru? Rakstā apkopoti ģimenes ārstu sagatavoti jautājumi, kurus risināt palīdz endokrinologi.
Kādā Latvijas Zinātņu akadēmijas sekcijas sēdē man bija iespēja noklausīties ziņojumu par mūsdienu medicīnas sasniegumiem pasaulē. Pētījumi tagad iesniedzas šūniņu atsevišķu elementu ietekmēšanas iespējās. Jūtos laimīgs, ka varu pieredzēt šo medicīnas progresu. Un tomēr māc arī kādas klusas bažas par mūsdienu pasauli.
Kad ar dzīvesveida pārmaiņām 2. tipa cukura diabēta pacientiem vairs nepietiek, jāsāk pretdiabēta medikamentu lietošana, bet glikozes līmeņa pazemināšana nebūt nav vienīgais to efekts. Rakstā apkopoti daži pētījumi par perorālo pretdiabēta medikamentu pozitīvo ietekmi gremošanas sistēmā, kā arī asinsspiediena, kardiovaskulārā riska un sepses attīstības biežuma mazināšanā.
Pēcoperācijas hipoparatireoze attīstās pēc operācijām kakla zonā, kad traucēta epitēlijķermenīšu asinsapgāde vai traumēti/rezecēti pašu dziedzeru audi. Pēcoperācijas hipoparatireoze biežāk attīstās pēc totālas tireoīdektomijas, paratireoīdektomijas, radikālas kakla ķirurģijas.
Pasaules Diabēta dienas pasākuma laikā veikto veselības pārbaužu rezultāti (glikozes līmenis asinīs, asinsspiediens un ārstu sniegtās konsultācijas) liecina, ka cukura diabēta pacientu veselības stāvoklis pasliktinās, tāpat arī pieaug to cilvēku skaits, kuriem konstatē paaugstinātu glikozes līmeni asinīs, kas var liecināt par cukura diabētu.
Akromegālijas izplatība ir 40—125 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju, bet sastopamība ir 3—4 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju gadā. Datu par akromegālijas izplatību un sastopamību Latvijā nav.
Pēc ASV Endokrinologu biedrības datiem akromegālijas prevalence ir no 40 līdz 125 gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju, bet incidence ir 3 līdz 4 jaunatklāti gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju gadā. Akromegālija ir vieglāk atpazīstama, kad slimība progresē un parādās fenotipiskas pārmaiņas, un pacientiem jau ir attīstījušās multiplas komplikācijas un blakus slimības. Savlaicīgi un agrīni diagnosticējot un ārstējot akromegāliju pēc jaunākajām klīniskajām vadlīnijām, iespējams uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un samazināt agrīnas mirstības risku.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.