Diāna Ričika
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Par ārstu tiesību jautājumiem un par savu pieredzi un saskari ar tiesību jautājumiem stāsta trīs ārsti. Traumatologs-ortopēds Valdis Andersons, ginekoloģe Dace Melka un ģimenes ārsts Igors Stoma.
Pacientu tiesības parasti uzšķiļ dzirksteli: kuram ir tiesības un kuram pienākumi?! “Ja nezina likumus, tad šķiet, ka tiesības ir pacientam, bet ārstam – tikai pienākumi. Nezināmais rada neizpratni, šķietamu apdraudējumu. Ja ārsts orientējas savās tiesībās – zina, ko drīkst darīt un ko ne –, tā ir milzīga priekšrocība. Tādā veidā viņš var sevi pasargāt no juridiska rakstura problēmām,” uzsver RONALDS ROŽKALNS, ārsts un zvērināts advokāts.
Filipas centrālajā laukumā blakus Amerikas Savienoto Valstu karogam plīvo sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Mazītiņā divu tūkstošu iedzīvotāju pilsētiņā Dienviddakotas prērijas vidū. Ja šeit nebūtu dzīvojis un piecdesmit gadus strādājis dakteris JURIS GEORGS MANGULIS, iespējams, tādas Filipas pilsētas vairs nebūtu pasaules atlantā – saka vietējie iedzīvotāji, kuriem viņš bija gan ģimenes ārsts, gan kaimiņš, gan draugs.
2010. gadam vajadzētu būt atskaites punktam, kad esam guvuši vismaz pāris krīzes mācību. Vai tā ir? Daži ekonomikas eksperti krata ar pirkstu: īstas strukturālās reformas veselības nozarē nav notikušas, neesošā plānveida palīdzība patiesībā tiek sniegta, tikai pacienti tiek formēti citādi, citi pretī – ūja, slimnīcu, gultu skaits samazināts, ierēdņu rindas izretinātas. Daudz vērtīgākas gan šķiet personiskās mācības, ko piedzīvojam mēs katrs. Jo mācīties var divos veidos. Gan no pozitīvā: kā darīt? Gan no negatīvā: kā nedarīt? Tā nu dažiem šis laiks licis kļūt par daudzu darbavietu čempioniem (saskaitījām ārstus pat ar piecām darbvietām, neskaitot lektora darbu!), daži izlēmuši krīzi pārlaist mierīgākos ūdeņos ārpus Latvijas, bet cits atgriežas mājās tieši tagad un ir gatavs mazām profesionālām uzvarām. Doctus piedāvā atskatīties uz aizejošo gadu: ticējumi, kas piepildījušies, lielākā vilšanās, prieks un tendences, kurp ejam.
Nesen Liepājas reģionālās slimnīcas speciālisti un ģimenes ārsti diskutēja, kā labāk rast kopīgu valodu. Tiek piedāvāta ideja, kas paredz, ka ģimenes ārsti varētu dežurēt arī slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Lai arī daļa ģimenes ārstu šādu ideju neatbalsta, tas ir ļoti konkrēts priekšlikums. Tāpat kā šajā rakstā Ulda Kopeikas ierosinājums izrakstā vai nosūtījumā vienmēr uzrakstīt tālruņa numuru vai elektroniskā pasta adresi, lai kolēģis kolēģim būtu sasniedzams. Piedāvājam sešas ikdienas praksē ne tik reti sastopamas situācijas un pārdomas, kāpēc šādas situācijas rodas, un kā rīkoties, lai iznākums būtu labākais no iespējamajiem.
“Bavārija un Bādene-Virtemberga, kur strādāju, ir vieni no konservatīvākajiem un bagātākajiem Vācijas apgabaliem, un vācieši, kas te dzīvo, ne tikai uz ārzemniekiem, bet arī uz citu apgabalu tautiešiem skatās vairāk “no augšas”. Švābi tiek raksturoti kā taupīgi, skopi un īgņas. Ikdienā to īpaši nejūtu, bet to, ka viņi ir ļoti strādīgi, – gan,” smaidot stāsta neiroķirurgs AKSELS RĪBENIS, kurš jau gadu ir Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikas (atrodas Gincburgā) ārsts.
2005. gadā tika apstiprinātas e-veselības pamatnostādnes. Šogad – pēc pieciem gadiem – e-veselības makā ir ieripojis pirmais vērā ņemams finansējums, proti, 4,9 miljoni latu. Kas noticis pa vidu? Cik naudas tērēts koncepciju pārrakstīšanām, konsultācijām un kāds ir “sausais atlikums”? Kas mūs gaida tuvākajos gados un kādi ir e-veselības ieguvumi un riski – par to dažādu nozares dalībnieku vērtējums.
Retām slimībām ir otrs nosaukums - orphan slimības jeb bāreņu slimības - tieši tā iemesla pēc, ka tās ir novārtā pamestas slimības. "Ja ar konkrētu slimību slimo viens pacients no miljona, vai mēs Latvijā diviem pacientiem ieviesīsim diagnostiku?! Tad, kad šie cilvēki atnāk, vai mēs zinām, ko darīt? Iespējams, visā savā mūžā es redzēšu tikai vienu no viņiem. Tieši pieredzes trūkums padara šīs slimības tik ļoti grūti diagnosticējamas, tik ļoti grūti vadāmas, tik ļoti neārstējamas. Ja saslimstības biežums ir viens uz miljonu, parādiet zāļu kompāniju, kas bez papildu stimuliem būs gatava ieguldīt daudzus miljardus, lai pēc tam tos dažus desmitus cilvēku visā pasaulē ārstētu," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīniskās ģenētikas klīnikas ģenētiķe Baiba Lāce. Taču tas nenozīmē, ka vienā jaukā dienā reto slimību pacienti neklauvēs pie ārsta kabineta durvīm. Un ko tad?
Kad ierodamies Rēzeknes slimnīcā, vairākās nodaļās rosās celtnieki vai arī izremontētās telpas gaida, kad teju, teju varēs uzņemt pacientus. Kamēr tiek remontēts viens ķirurģijas nodaļas gals, pacientu gultas blīvi sastumtas nodaļas otrā galā, līdzīgi tas ir traumatoloģijas, terapijas, neiroloģijas un neiroķirurģijas nodaļās. Slimnīcas valdes loceklis Jānis Jukna teic: personāls pelnījis vislielāko paldies, ka no pērnā gada piecieš kara lauka apstākļus. Taču reizi par visām reizēm slimnīca esot jāizremontē! Piecieš arī pacienti, grūtāk ar tuviniekiem, kas nesaprot, kāpēc viņu piederīgajiem jāguļ gaitenī vai māsu postenī. "Tas, ko šobrīd darām, skaisti skan: stacionārās veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošana Rēzeknes slimnīcā, paaugstinot sniegto pakalpojumu kvalitāti un nodrošinot efektīvu izmaksu racionālu izmantojumu. Praktiski tas nozīmē gandrīz visu nodaļu renovāciju, nomainot sienu segumu, jo tās slimnīcā ir uzbūvētas no azbesta šīfera."
Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 / Style Definitions / table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Vārdu savienojums “strukturālās reformas” kā pabružāta dežūrizkārtne tiek piestiprināta atkal un atkal kārtējiem ziņojumiem par stāvokli veselības aprūpē. Kā izskatās īstā dzīve – aiz izkārtnes? Lai to noskaidrotu, Doctus devās 270 kilometrus uz austrumu pierobežu – Ludzu, “trekno gadu pērli”, kas pērn neilgi pēc atklāšanas no neatliekamās palīdzības slimnīcas tika pārveidota par aprūpes slimnīcu, un Rēzekni, kurai nu jāiztur krietni lielāka neatliekamo pacientu slodze. Kad zvanām uz Ludzas slimnīcu, lai pieteiktos ciemos, valdes priekšsēdētājs JURIS ATSTUPENS iesaka ierasties rīta pusē un nebraukt piektdien – tā ir diena, kad slimnīcā nenotiek operācijas un dzīve mazliet pierimst. Tā arī darām – rīta pusē slimnīcā jau uzņemti septiņi pacienti (pirmdienās stājoties 15–17 pacienti), ķirurgi operē trūci, operācijai tiek gatavots nākamais pacients, bet funkcionālās un staru diagnostikas nodaļā gaida neliela rinda.
Neviens neapšauba – šodien medicīnā nevar strādāt tikai ar acīm, rokām un galvu. Ikviena medicīnas nozare būs labā līmenī tikai tad, ja būs pamatīgi ekipējusies ne vien ar “smadzenēm”, bet arī ar modernām tehnoloģijām. Taču.padod tik mazo pirkstiņu! Ko darīt, ja modernās tehnoloģijas pārvēršas biznesā? Ikvienam pacientam tās atradīs visas slimības, arī ūdeni ceļgalā, ja vien būs, kas par to maksā! Ko darīt, ja tehnoloģijas tiek uzlūkotas kā zelta ādere, lai noturētu ilūziju par slimnīcu? Un cik liels ir risks, ka tehnoloģijas sāks dominēt pār medicīnas mākslu? Proti, ārsts, pacientu satiekot, saka: es par jums jau visu zinu – esmu redzējis jūsu laboratoros, ģenētiskos, radioloģiskos izmeklējumus. Bet saruna ar pacientu, lai ieraudzītu kopsakarības?
Aprīlī aktualizējot Eiropas Pacientu tiesību dienu, Latvijas Pacientu ombuds informē, ka pērn sniedzis vairāk nekā 370 konsultāciju. Visvairāk par attieksmes, saskarsmes jautājumiem, kā arī par informācijas trūkumu.
Atbild LĪGA KRĪGERE, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente
Reiz kāds kolēģis profesora Kristapa Rudzīša klātbūtnē ne visai taktiski mēģināja izcelt savu pārākumu, uz ko profesors ironiski aizrādīja: "Francijas karaļa galmā visiem bija jāzina jēdziens laesio Maiestalis [karaļa aizvainošana]." Tāpat viņš kolēģu diskusijā allaž ievēroja romiešu principa - argumentum ad rem un nekad neķērās pie argumentum ad hominem. Kritizē lietu, nevis cilvēku! Un mēdza puspajokam atgādināt kolēģiem, ka vadītāja galvenais uzdevums ir nevis vadīt, bet netraucēt citiem normāli strādāt. Viņš bija no tiem, no kuriem var mācīties koleģialitāti un toleranci. Vai šodien mēs to varam mācīties cits no cita? Piedāvājam septiņas diskutablas situācijas, ar kurām sastopoties ikdienas kolēģu attiecībās, nereti rodas mulsums. Situāciju komentāros - gan savstarpējo attiecību, cilvēka uzvedības pazinēja skatījums, gan vienkārši dzīvesgudra pieredze.
Savulaik students Ilmārs Lazovskis profesora Kristapa Rudzīša terapijas lekcijā bija pierakstījis profesora teikto: “Ko nozīmē studēt medicīnas fakultātē? Tas nozīmē izmantot iespēju mācīties [facultas latīniski – iespēja].” Viedi vārdi! Iespēju mācīties noteikti izmanto tie studenti, kas piedalās starptautiskajā apmaiņas programmā SCOPE.
Patlaban Latvijā valsts zāļu kompensācijai uz vienu iedzīvotāju tērē 45 eiro, kamēr vidēji Eiropā – astoņas reizes vairāk; nākamajos divos gados nekādas pārmaiņas netiek solītas. 2008. gadā pacienti par kompensējamiem medikamentiem no savas kabatas piemaksāja sešus miljonus latu, 2009. gadā – septiņus. Šobrīd valstī medikamentu kompensācijas sistēma ir vērsta uz ekonomisku zāļu izvēli. Arī likumdošana nosaka: ārstam ir pienākums informēt pacientu par lētākām alternatīvām, un farmaceiti ir aicināti piedāvāt un aizvietot dārgāku medikamentu ar lētāku, taču vai var teikt, ka ekonomiskas zāļu izvēles principi realitātē strādā? Ar mērķi veicināt ekonomisku zāļu lietošanu Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācija rīkoja diskusiju veselības aprūpes profesionāļiem. Doctus atspoguļo būtiskākos tikšanās secinājumus un diskusijas momentus.