
Diāna Ričika
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
“Komandas princips” — tā divos vārdos varētu raksturot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītājas ZANDAS PUČUKAS pārvestās mācības no Somijas un Zviedrijas, kur viņa kā Bertrama un Kristapa Zariņu stipendijas saņēmēja skatījās un mācījās, kā kolēģi organizē darbu līdzīgās nodaļās.
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
Klamzīgs, dārgs un slikti vadīts projekts, kādu biznesa vidē neviens neatļautos šādi veidot. Projekts, kam vajadzētu piemērot latviešu sakāmvārdu: ārdi ārā un adi no jauna! Ja vien tas būtu iespējams. Ar šādiem vārdiem raksturota e–veselība, kuras obligāta ieviešana no pērnā gada nogales pārcelta uz 2017. gada 1. septembri.
Vai bioloģiskām un bioloģiski līdzīgām zālēm var piemērot tos pašus aizvietošanas principus kā ķīmiskā ceļā sintezētajām zālēm? Piemērot references cenas noteikšanas principu un savstarpēji aizvietot ik trīs mēnešus, kā to nosaka mūsu zāļu iegādes un kompensācijas sistēma?
Fonā skan mūzika no Miyazaki Hayao animācijas filmām. “Tās ir pasaulē labākās multiplikācijas filmas!” saka ANNA JURKOVSKA, fotogrāfe un Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta zobārste. Par Japānu viņai ir īpašs stāsts. Savā ziņā to var salīdzināt ar pirmo mīlestību, kad neizskaidrojamais klikšķis pēkšņi pieklikšķina krūšu rajonā un nekad nepalaiž vaļā.
Viņas e–pasts starp citiem iespurdz ar čalojošu vieglumu: “Labrīt, Rīga!” Pielikumā pievienotās atbildes šķiet uzspriegotas ar jaudu, ar kādu varētu iedarbināt elektrostaciju. Daudziem teikumiem galā viņa pievilkusi smaidiņu priecīgos ģīmīšus, it kā ķircinot pārvarētās grūtības. SIGNE DAUŠKANE–PLATACE.
Lai gan par ģenēriskajām (patentbrīvajām) zālēm diskutēts bieži, pieņēmumu joprojām daudz. “Kad oriģinālajām zālēm beidzies patenta termiņš, formulu pārdod, bet līdz galam visas kārtis neatklāj. “Līdzvērtīgs medikaments” nenozīmē, ka tas ir identisks medikaments,” — tāds diezgan izplatīts viedoklis. Kas ir kas? Noskaidrosim faktus soli pa solim.
Aprīlī spēkā stājās jauni darba nosacījumi jaunajiem ārstiem. Pie līdzvērtīgiem rezultātiem priekšroku dos rezidentūras pretendentiem, kam noslēgta vienošanās ar reģionālo ārstniecības iestādi. Bet, lai risinātu speciālistu deficītu, pēc rezidentūras beigšanas būs jānostrādā trīs gadi valsts vai pašvaldību ārstniecības iestādē vai ģimenes ārsta praksē.
10. jūnijā sasauktajā preses konferencē, kas tomēr izrādījās preses brīfings (žurnālistiem nebija iespēja uzdot jautājumus) Guntis Belēvičš paziņoja, ka rindas nav apgājis un kļuvis par kreiso pacientu.
“Man ir mīļš teiciens, ko sev atgādinu: ja iesi pa ceļu, kur gāji vakar, nonāksi turpat, kur esi šodien,” saka kardioloģijas rezidents ROBERTS FEDERS. Berlīnē rit viņa sestais rezidentūras gads, un viņš ir apņēmies drīz atgriezties Latvijā.
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Prognozēšana ir nepateicīgs darbs, it īpaši, ja jaunais gads šūpojas jaunas valdības veidošanas gaidās. Izskatās, ka 2016. gads solās būt nepopulāru lēmumu gads. Cieto riekstu gads.
Sirsnīgs, atsaucīgs un pacientu novērtēts ir Dr. ANATOLIJS RUSKULIS. Ģimenes ārsts ar 33 gadu darba pieredzi, savulaik cīnījies barikādēs par Latvijas neatkarību, negaužas par to, kā nav un kas varētu būt, bet novērtē to, kas dots.
Viņa ir mainījusies. Ne tikai ārēji, lūzums noticis viņā pašā. Endokrinoloģe INESE PAVLIŅA jau pusotru gadu dzīvo Briselē un strādā pirms gada uzceltā slimnīcā — CHU Hôpital Civil Marie Curie.
Kad notiek mūsu saruna, viņas dzīvē ir Jurģi. No Desavas, pilsētas Austrumvācijā, latviešu ginekoloģe KARĪNA BREMMERE pārceļas uz Bavārijas dienvidrietumiem. Skaidrā laikā varot redzēt Alpus, kas pa gaisa līniju sākas pēc nieka simts kilometriem. Pēc četrarpus gadu darba pieredzes Vācijā viņa iegādājusies privātpraksi.
“Šobrīd mūsu asociācija ļoti tieši strādā, lai izglītotu kolēģus. Un izglītība ir tā, kas mani ļoti aizrauj,” teic Latvijas Pediatru asociācijas prezidente asociētā profesore ILZE GROPE, kas asociācijas vadītājas amatā ir mazliet ilgāk nekā gadu.