Par soiālo tīklu izmantošanu savā ikdienā stāsta: ķirurgs Jānis Kaķis, internists Konrāds Funka, ginekoloģe Daiga Baranovska un mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis
Skrienu laikam pa priekšu, bet plinti krūmos nemetu
JĀNIS KAĶIS, ķirurgs, Vidzemes slimnīca
Jānis Kaķis
Esmu iesaistījies draugiem.lv (galvenokārt privātām vajadzībām, lai aplūkotu draugu fotogalerijas), Facebook (šo vēl neesmu īsti "sagremojis", pagaidām īsti nepatīk), Twitter (gan privāti, gan profesionāli lietoju katru dienu vismaz pasīvi) un esmu izveidojis savu mājaslapu www.kirurgs.lv.
Kā tas sākās? Tvītot sāku pēc privātprakses atvēršanas, jo tā likās jauna, interesanta un atšķirīga koncepcija. Pašlaik gan šķiet, ka skrienu laikam pa priekšu, bet plinti krūmos nemetu. Atrast līdzīgos tviterī nav viegli, toties ļoti veselīgi, jo varu salīdzināt, vērtēt un, galvenais, mācīties no citu kļūdām, nevis savējām.
Kāpēc būt sociālajos tīklos? Esmu sapratis: klāstīt jaunumus par savu praksi, diplomiem un sasniegumiem ir pilnīgi garām, tāpat plūdināt ārstu iecienītus, bet "normālam" cilvēkam nesaprotamus terminus. Ideāls tvīts ir interesants gan kolēģim, gan pacientam, gan draugam, gan svešiniekam. Mērķis ir sadarboties ar auditoriju, no kuras, iespējams, kāds par mani atcerēsies, kad nonāks pacienta lomā.
Internets kā laika zaglis? Nevajag vainot instrumentu, ja pašam roka greiza. Protams, bieži vien darba ir tik daudz, ka nav laika pat padzerties un paēst; darbs ir prioritāte, bet agrāk vai vēlāk seko atpūta. Tviteris ir maza daļiņa manas atpūtas. Internets man sniedz gan papildu izglītību, gan atpūtu, gan informāciju par citām varbūt saturīgākām atpūtas iespējām.
Sociālo tīklu īpatnības veselības aprūpē? Veselības aprūpe ir ļoti stingrs rāmis komunikācijā ar medijiem. Jāievēro profesijas ētiskie principi, nedrīkst izpaust sensitīvus datus, nedrīkst kaitēt pacientam utt. Modernajiem pacientiem ir plašas iespējas nodarboties ar pašārstēšanos, bet to nedrīkst atbalstīt. Labākā izeja ir veidot saprotamus, saprātīgus un viegli pieejamus resursus, kas palīdzētu izvēlēties.
Gan ārstam, gan pacientam ir labāk, ja attiecības ir lietišķas. Nav jājauc robežas, bet gan jānodala privātā dzīve no profesionālās. Daži pasaulē plaši izskanējuši gadījumi apstiprina, ka ir labāk nezināt sava ārsta/pacienta politisko pārliecību u. c. Es nelieku draugiem.lv ģimenes bildes un nelabprāt apstiprinu pacientu draudzības uzaicinājumus. Privātām lietām var izmantot privātus profilus un rezerves tālruņa numurus. Iespējams, pēc laika tas būs pavisam citādi, jo pasaule mainās. Ja pirms 15 gadiem visiem uz lūpām vēl bija Orvela 1984 Lielais Brālis un bailes zaudēt privāto telpu, tagad miljoni paši izliek savu dzīvi uz paplātes. Ja šāds sabiedrības modelis kļūs plaši akceptēts, tad robežas pazudīs un nevienam netraucēs.
Kāpēc Bārzdiņš pirms iešanas uz Saeimu neietvītoja par plānoto traumpunktu slēgšanu?
KONRĀDS FUNKA, internists, Liepājas reģionālā slimnīca
Konrāds Funka
Draugiem.lv jau ir ekvivalents pasei un piederībai šai valstij, ko izmantoju periodiski tikai personiskām vajadzībām. Twitter - izmantoju periodiski, cenšos runāt pārsvarā par medicīnas tēmām. Blogu nav, strādāju pie mājaslapas wordpress vidē. Facebook ir tikai profils, lai tiktu pieskaitīts pasaules iedzīvotajiem.
Kā tas sākās? Tāpat kā reiz sāku braukt ar velosipēdu, izpīpēju pirmo cigareti, iestājos Latvijas Universitātē, iemīlējos savā sievā utt. Bez īpašiem mērķiem. Dažreiz uzdodu sev jautājumu - kāpēc gan kādam citam būtu jālasa manas domas? Tāpēc cenšos būt mazāk privāts, vairāk profesionāls tvītotājs.
Kolēģi sociālajos tīklos? Latvijas vidējais ārsts attiecībā uz jaunajiem medijiem ir arhaisks. Es nerunāju par draugiem.lv, ko izmanto bilžu apskatīšanai, - tādu būs daudz. Es runāju par sistemātisku, efektīvu informācijas apmaiņu elektroniski (kaut vai ar e-pastiem) par jaunumiem Latvijas medicīnā, notikumiem, forumiem, problēmu apspriešanu. Kaut vai dežūru grafika elektronisku izsūtīšanu uz e- pastu, kas ir retums.
Tiešam nesaprotu, kāpēc pirms iešanas uz Saeimu Bārzdiņš neietvītoja par plānoto traumpunktu slēgšanu. Nesaprotu, kāpēc Ērglis nevarētu ietvītot: "Šodien 20. pacients, kam pārstādījām cilmes šūnas sirdī, lūk, links uz labu rakstu no American Heart Association par šo tēmu." Kāpēc Rozentāle neietvīto jaunumus par gripas epidēmiju un vakcīnu pieejamību? Un Danilāns jaunāko informāciju un savu interpretāciju par omeprazolu? Kāpēc Boka neietvīto par to, vai slavenā balle būs vai nebūs? Un Keris - par arodbiedrības aktivitātēm?! Ja kāds baidās un negrib, lai lasa anonīmi cilvēki, tad tviteris var būt gan slēgts, gan ar atlasītu sekotāju sarakstu. Elite neuzticas internetam kā informācijas videi.
Kāpēc būt sociālajos tīklos? Uzskatu, ka Veselības ministrijas menedžments kopumā, kāds tas izveidojies pēdējos 20 gados, ne tikai deformē medicīnu, bet nopietni traucē tai normāli strādāt. Lai nebūšanas tiktu risinātas, vispirms par tām jārunā. To jau ārsti dara - slēgtā lokā pie kafijas un balzama, bet sarunas tur arī paliek, tā teikt, norij krupi un iet tālāk. Visās attīstītās sabiedrībās problēmas formulē un aicina sabiedrību iesaistīties, jo medicīna kalpo sabiedrībai. Ir 2011. gads - ar optiskajiem kabeļiem, n-slāņu datortomogrāfiem, -skopiem un virtuāliem nažiem, bet divas universitātes klīnikas vienā mazā galvaspilsētā spļāviena attālumā neapmaina datus par pacientu un tā ārstēšanu. Ja tantiņa steigā nav paņēmusi saņurcīto izrakstu un nokļūst KUS Nr. 2, tad tur neviens nezina, kur un cik stenti n x Ls 1000 vērtībā likti KUS Nr. 1, varbūt tur jau pirms nedēļas bijis konsilijs un brigāde nav jāsauc? Tā ir nauda, kas varētu tikt izlietota plānveida operācijā vai speciālistu konsultācijām, un iegūtais labums (mēri to dzīves gados vai pacienta smaidā) būs daudz lielāks. Tas būtu viens iemesls, kāpēc tvītoju.
Sociālo tīklu īpatnības veselības aprūpē? Ja saņemu patiesu paldies no pacienta, vakarā ieeju tviterī (tagad kabatā ar iPhone būs ērtāk) un vienkārši dalos patīkamās emocijās. Esmu dzēsis daudzus savus tvītus, daudzus neesmu nosūtījis. Nesaprotu, vai pēc ambulatoras pieņemšanas būtu ētiski ietvītot, piemēram, "pirmo reizi redzēju tik smagu staigājošu anēmiju (Hb 4) pacientei ar hipotireozi TSH > 100)". Teorētiski kāds urkšķis varētu uzurķēt, par kuru cilvēku ir runa, nesaprotu, kāda būtu pacienta reakcija, ja viņš to lasītu.
Šobrīd sociālie mediji medicīnā neko nevar iekustināt, jo medicīna nav modē. Paskatieties - ministri staigā apkārt asiņainām piedurknēm, reāli mirst cilvēki, un visiem tas liekas normāli.
Liela daļa ārstu Latvijā jūtas kā sistēmas upuri, tāpēc distancējas no pacienta ar nesveicināšanos, sava vārda nenosaukšanu, vēsumu, baltu halātu (velkot to pat uz ēdnīcu), lielu konsultācijas maksu, nebūšanu draugiem.lv, Facebook, netvītošanu. Ir jārisina problēmas saknē - to, kā jūtamies, cik droši un pārliecināti esam, regulē aldziņa. Es taču netvītošu -"hei, saņēmu avansu 100 latus, varēšu nomaksāt pusi apkures rēķina", kad mans klasesbiedrs darījumvīrs raksta: "Hei, Himalajos ar snovu pa pūderīti, reāli labais, iesaku..."
Ja ārsts negrib, lai uzzina par viņa piedzīvojumiem nedēļas nogalē, par to var nerakstīt un bildes nelikt. Tas ir normāli, ja pacients apskatās ārsta profilu draugiem.lv. Mans radinieks nomainīja bērnam ģimenes ārstu, jo draugu profilā viņa bija ar divlitru alus kausu rokā un konsultācijas laikā neglīti izrunājās.
Savukārt, ja ārsts spēj nolaisties no saviem augstumiem un ar palātas pacientiem apspriest ne tikai aizdusu un vēdera izeju, bet arī teātra izrādi, tad tas ir labs radītājs. Un kālab gan pēc labi pavadītas darbdienas vakarā neietvītot: "Mans pacients ieteica Otello JRT. Keišs esot nepārspējams, gan jāuzmanās no lidojošām nūjām."?
Mūsu prakses profili ir gan draugiem.lv, gan Facebook, gan tviterī. Facebook un draugiem.lv lietojam, lai saviem sekotājiem nodotu informāciju gan par prakses aktivitātēm, gan citām sievietēm svarīgām lietām. Tvitera profils bez aktuālās informācijas ir daudz aktīvāks - ar diskusiju.
Kā tas sākās? Kad pirms septiņiem gadiem sākām veidot praksi, jau sākumā definējām, kas ir mūsu paciente - jauna sieviete, kas studē vai strādā, ir ar ambīcijām dzīvē tāpat kā mēs un noteikti lieto internetu. Tāpēc bija skaidrs, ka mums ir vajadzīga kvalitatīva prakses mājaslapa. Pirms četriem gadiem sešu mēnešu garumā anketējām savas pirmreizējās pacientes - 75% no viņām mūs bija atradušas internetā. Tātad stratēģija bija pareiza! Laika gaitā virtuālajā vidē mainījās spēles noteikumi - izlēmām, ka pienācis laiks noskaidrot, kas ir tviteris un pēc tam arī Facebook.
Kāpēc būt sociālajos medijos? Savus profilus veidojam ar mērķi komunicēt ar pacientēm - var teikt, tas pilda mārketinga rīka funkciju. Cik esmu papētījusi mūsu mediķu profilus vai lapas, aktivitātes nav lielas. Pieņemu, ka lielajām veselības aprūpes kompānijām - Ars, Stradiņa slimnīcai, Jūrmalas slimnīcai utt. - ar sociālā tīkla aktivitātēm nodarbojas mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēki. Mēs kā maza kompānija nevaram atļauties algot atsevišķu cilvēku šādam mērķim, tāpēc pašas esam arī sociālo tīklu ekspertes. Ginekologs nav tikai ārsts, bet cilvēks, kam sievietes prasa padomu visdažādāko problēmu gadījumos. Tāpēc aktualizējam informāciju, kas mūsu pacientēm varētu būt svarīga gan ginekoloģiskajos jautājumos, gan par citām medicīniskām problēmām, kā arī saistībā ar veselīgu uzturu un dzīvesveidu, karjeru, bērnu audzināšanu, arī modi, kultūru, mīlestību vai politiku. Prakses profilā pamatā sekojam tam, ko runā mūsu pacientes, kā arī visiem citiem mūsu sekotājiem. Esmu izveidojusi arī savu tvitera profilu, taču tajā blogoju kā privātpersona, nevis ārste.
Sociālo mediju īpatnības veselības aprūpē? Nedomāju, ka tviteris ir vieta, kur vajadzētu komentēt konkrētus pacientus, kas bijuši pieņemšanā pirms dažām stundām. Neskaidrus vai sarežģītus klīniskos gadījumus mēs apspriežam ar kolēģiem vai asociācijas ekspertiem. Taču, ja kādas pacientes problēma ir uzrunājusi personīgi, tad varu uzrakstīt tvītu par šo problēmu vispārīgā formā.
Virtuālajai komunikācijai medicīnas kontekstā ir daudzi plusi, bet ir arī mīnusi. Atbildot uz jautājumiem interneta portālos, brīžiem rodas iespaids, ka tāpat kā jaunu kūkas recepti, arī veselības atgūšanas recepti pat nopietnu sūdzību vai ilgstošas slimošanas gadījumā cilvēki mēģina atrast internetā. Jo vizīte pie ārsta prasa laiku un naudu. Diemžēl mēs nevaram ārstēt, jo ārstam ir vajadzīga saruna, pacienta apskate, analīžu un izmeklējumu rezultāti. Turklāt pacienti ļoti dažādi interpretē savu stāvokli. Cita lieta - ko darīt, ja plīsis prezervatīvs: tas patiešām ir interneta jautājums.
Mūsdienās ir radikāli mainījusies gan informācijas aprite, gan cilvēku saskarsmes formas. Protams, tikai ārsts izoperēs pacientu, bet mūsdienās ārsti vairs nevar uz pacientu skatīties no augšas. Nav jākļūst triviāliem, bet ārsts un pacients ir partneri, kas komunicē no līdzvērtīgām pozīcijām. Un īpaši sarežģītos vai retu slimību gadījumos ārstam ne tikai jādalās savās zināšanās, bet jāieklausās arī pacienta vēlmēs un vajadzībās.
Un vēl. Manuprāt, ārsts vienmēr ir bijis un būs sociāli aktuāls profesionālis. Uz ārstu skatās kā uz personu, kas zina, kā darīt ir pareizi. Atspēko nu jautājumu, kāpēc reanimatologs teica, ka plaušu vēzis ir no pīpēšanas, bet pats pēc vizītes aiziet uz ārstu istabu un izpīpē trīs cigaretes pēc kārtas, jo nezina, kad dabūs nākamo?!
Ja pacients ierauga ārstu kā cilvēku, veidojas daudz labāks kontakts
MĀRTIŅŠ KAPICKIS, mikroķirurgs, SIA Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs līdzīpašnieks un valdes loceklis
Mārtiņš Kapickis
Pārsvarā izmantoju tviteri un Facebook, laiku pa laikam rakstu blogu Dienas Biznesā. Sociālajos tīklos man ir svarīgi izteikt viedokli. Lietot tviteri tikai tādēļ, lai sekotu kādam, kurš raksta, ko dara ik stundu - dzer no rīta kafiju un vakarā iet pir tī - , man šķiet imbicīli.
Kā tas sākās? Atšķirībā no lielas daļas kolēģu es necenšos viedokli paturēt pie sevis, jo citādi jau mēs nevaram ietekmēt sabiedrisko domu. Tāpēc tas bija tikai loģiski, ka mans viedoklis "izlauzās" arī tviterī. Jebkuram profesionālim, kas lieto Dieva dotās pusotra kilograma smadzenes, būtu jābūt viedoklim par procesiem sabiedrībā.
Kolēģi sociālajos tīklos? Manuprāt, daudzi ārsti ļoti labprāt tos izmantotu, bet negrib būt anonīmi. Novēroju tādu parādību - jebkuru komentāru internetā es parakstu ar savu vārdu un uzvārdu, un mans tvitera sekotāju skaits pieaug progresijā. Kāpēc? Tāpēc, ka neslēpjos. Mēs bieži izsakām viedokli, bet neatbildam par to, aizvainojam citus par uzskatiem, bet netiekam par to sodīti.
Lai arī saliekam tviteri, Facebook un līdzīgus vienā kastē, tie ir dažādi braucamie. Viens ir ritenis, otrs laiva. Būtu labi, ja medicīnas autoritātēm būtu personisko viedokļu lapa (Facebook), kur var apmainīties ar viedokļiem par dažādiem jautājumiem. Jāsaprot arī, ka sociālajos tīklos nevaram sagaidīt zinātnisku viedokli, tam ir domāta cita vide.
Kāpēc būt sociālajos tīklos? Sociologi saka: 10% sabiedrības var mainīt sabiedrības virzību. Tātad, ja viedoklis ir dzīvotspējīgs, man par to jāpārliecina 10% sabiedrības, pārējie ir pakaļskrējēji, labvēlīgi noskaņoti un tādi, kas paši neko nevar izdarīt, tikai ieķeras "lācī". Sociālais tīkls ir kā magnēts - interesants viedoklis pievelk sekotājus; tādējādi iespējams mainīt sabiedrisko domu, arī par veselības aprūpi.
Domāju, tviteris kā mārketinga instruments nebūs derīgs, tas ir uzskatu īss paudējs. Piemēram, tviterī uzliku saiti uz daktera Preobraženska monologu Suņa sirdī, kur viņš runā par "razruhu" (krīzi). Preobraženskis saka - "razruha nav podos, tā ir galvās". Ja es pasaku - klau, krīze ir galvā -, tas nav tik forši kā redzēt kadru no filmas, kuru ciena lielākā daļa latviešu publikas.
Facebook es redzu kā mārketinga rīku.Arī mūsu centrs pamazām veido profilu Facebook. Mēs rādām savu seju, nevis masku: ārstus ikdienā, operācijās, saskarē. Ja gribat remontēt auto, ko jūs meklējat? Zvanāt draugam un vaicājat, vai var ieteikt kādu labu mehāniķi. Tieši tāpat ir ar ārstiem - cilvēki meklē kaut personiskāku, meklē savējo.
Sociālo tīklu īpatnības veselības aprūpē? Ne jau tviteris vai Facebook nojauc barjeras. Arī bez sociālajiem tīkliem daļa pacientu ārsta kabinetā uzvedas privāti. Nodalīt profesionālās un privātās lietas ir jāprot pacientam. Manuprāt, ja pacients ierauga mani kā cilvēku (uzzina, ka ārstam ir kaķis vai suns, patīk pļaut sienu, ko ārsts domā par māju siltināšanu, kādi ir viņa politiskie uzskati utt.), mums veidojas daudz labāks kontakts, jo pacients meklē personību, kas viņam simpatizē, nevis svešinieku.
Tā kā tviteris ir jauna parādība, tad daļa, iespējams, "iekrīt" ar to, ka tas ir publiskas saziņas rīks. Sociālajos tīklos tāpat kā jebkurā citā publiskā vidē darbojas tie paši ētikas un likumiskie principi. Pirms tvīta rakstīšanas vajadzētu padomāt, vai varētu iziet lielajā stacijas zālē un skaļi to izkliegt turienes publikai? Ja ārsts tvīto, ka šodien apskatījis vai izoperējis smagu pacientu, tad mans pretjautājums ir: "Nu, labi. Un...?" Ko ārsts ar to grib pateikt? Gribi dzirdēt, ka esi "asais" vai kā tev nepaveicās? Manuprāt, tas ir no sērijas "šorīt dzēru kafiju ar vai bez piena". Es tviteri tā neizmantoju.
Augstskolā esam mācījušies medicīnu no anatomijas līdz slima cilvēka funkcionēšanai un slimību ārstēšanai, taču prasmi komunicēt lielākā daļa no mums apguvuši paši — vērojot pieredzējušus kolēģus, eksperimentējot. Daudzviet pasaulē ģimenes ārsts ir vienīgais tiešās pieejamības speciālists, un tieši saziņas prasmes tiek sauktas par galveno efektīva ģimenes ārsta darba stūrakmeni — tas izteikti tiek uzsvērts rezidentūras laikā. [1—4]
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
“Ja slimnieks tev nav svarīgāks par visu, tev medicīnā nav ko darīt, — tā man mācīja strādāt docents Ņikitins,” kādā no intervijām saka Dr. OLAFS LIBERMANIS. Latvijā daudzi viņu pazīst kā vienu no mikroķirurģijas aizsācējiem, kurš izveidojis Brūču klīniku, bet kolēģu neviennozīmīgu nostāju izpelnījies ar to, ka iesaistījies to pacientu aizstāvībā, kas vēlas saņemt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda.
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
2025. gada februārī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikā pirmoreiz veiksmīgi sākta melanomas ārstēšana, izmantojot pacientam saudzīgo rutēnija-106 aplikatoru, kas ietver arī starošanu.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti, studējot starptautisko medicīnisko literatūru un balstoties līdzšinējā ārstēšanas pieredzē, izmantojuši radošu risinājumu un pielietojuši līdz šim neizmantotu diagnosticēšanas metodi pacientam ar reti sastopamām pēcoperāciju komplikācijām. Veicot intraoperatīvu fluorescences limfogrāfiju, izdevās identificēt vien 0,2 milimetrus lielu bojātā limfvada posmu, un operācijas laikā šis defekts tika veiksmīgi slēgts. Īstenotā operācija ir unikāla ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā
Norepinefrīns ir pirmās līnijas vazopresors pacientiem ar septisku šoku. Nepastāv stingras rekomendācijas, kad un vai būtu nepieciešams pievienot otru vazopresoru, piemēram, vazopresīnu.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
D vitamīna deficīts tiek uzskatīts kā viens no multiplās sklerozes (MS) riska faktoriem un ir saistīts ar slimības aktivitātes riskiem. Pieejamā informācija par suplementācijas ieguvumiem šobrīd gan ir konfliktējošā līmenī.
Lai veicinātu zāļu pieejamību, konkurenci zāļu izplatīšanā un mazinātu zāļu nepieejamības riskus un administratīvo slogu komersantiem, Veselības ministrija izstrādājusi grozījumus Farmācijas likumā. Tie paredz, ka stacionārās ārstniecības iestādes ar slēgta tipa jeb "slimnīcas aptieku" un vispārējā jeb atvērta tipa aptiekas varēs iegādāties zāles no licencēta komersanta Eiropas Savienības dalībvalstīs vai Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.
