Peptiskas kuņģa čūlas gadījumi ir dažādi — no tādiem, kad čūla sadzijusi pati un nav bijusi nepieciešama iejaukšanās, līdz tādiem, kad attīstījušās vairākas komplikācijas, kas ir dzīvībai bīstamas, piemēram, asiņošana un perforācija.
Čūlas sastopamība atkarīga no tā, cik attiecīgajā valstī izplatīta H. pylori infekcija — jo biežāka, jo čūlas slimība līdzpastāvošāka.
Peptiskas čūlas iespējamība ar H. pylori inficētai personai ir 1 % gadā, proti, 6—10 × lielāka nekā neinficētai personai. Tāpat H. pylori infekcija ir zināms riska faktors arī kuņģa vēža attīstībai, tāpēc šķēpi tiek lauzti par metodēm, kā panākt mazāku tās izplatību populācijā, nepadarot vēl bīstamāku situāciju ar pieaugošo antibakteriālo rezistenci.
Vai ir citi riska faktori bez NSPL un H. pylori?
H. pylori infekcija un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) tiek uzskatīti par pamata riska faktoriem kuņģa čūlas attīstībā, tomēr dažkārt peptiska čūla attīstās bez H. pylori klātbūtnes un bez hroniskas NSPL lietošanas anamnēzē.
Ir pierādījumi, ka Epšteina—Barras vīruss (EBV) un tā reaktivācija palielina risku attīstīties premaligniem un maligniem kuņģa bojājumiem. Kādā pētījumā, kur analizēti EBV antivielu titri, konstatēts, ka divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā pacientiem ir ievērojami aug-
stāki anti–EBV IgG titri un peptiskas kuņģa čūlas gadījumā anti–EBV IgA. [3]
Kas vēl palielina čūlas risku un kas novērš?
Peptiskas čūlas slimības risks ir gan ģenētiski noteikts, gan saistīts ar dzīvesveidu un pacienta sociālo statusu. Neveselīgs dzīvesveids un grūtības tikt galā ar stresu ir ļoti lieli riska faktori kuņģa čūlas attīstībai. Toties profilakses pasākumi, lai izvairītos no kuņģa čūlas nākotnē, ir pretsāpju līdzekļu un glikokortikoīdu saprātīga lietošana, vides un sociāli ekonomisko faktoru kontrole — sabalansēts uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, veiksmīga stresa pārvaldība, limitēts alkohola patēriņš un atteikšanās no cigaretēm līdz ar labu miega higiēnu. [8]
Vai darba vieta palielina risku kuņģa čūlas attīstībai?
Hroniska stresa apstākļi ne vienmēr tiek ņemti vērā kā kuņģa čūlas riska faktors, bet, ja kuņģa čūla jau attīstījusies, jārēķinās, ka stress slimības gaitu tikai pasliktina. Psihoemocionāls stress, visticamāk, līdzdarbojas ar H. pylori infekciju un citiem riska faktoriem, tādā veidā ļaujot slimībai progresēt. Stress negatīvi iedarbojas uz kuņģa sekrēcijas procesu, kuņģa—zarnu trakta peristaltiku un asins cirkulāciju gļotādā.
Pētījumi rāda, ka gan medicīnas māsām, gan citiem veselības aprūpes speciālistiem ir lielāks risks peptiskas kuņģa čūlas attīstībai nekā iedzīvotājiem kopumā, taču farmaceitiem šis risks esot salīdzinoši zemāks.
Ne tikai veselības aprūpē strādājošie riskē iegūt kuņģa čūlu — arī ugunsdzēsēji un policisti strādā līdzīgos apstākļos: maiņu darbs, nakts darbs, hronisks stress darba vietā, psihoemocionāla slodze. [1]
Vai ir riski grūtniecēm ar peptiskas čūlas slimību?
Peptiskas čūlas slimības izplatība grūtniecēm gadu gaitā ir tikai augusi. Šīs slimības dēļ grūtniecība būtu jāuzskata par riskantu stāvokli, jo iespējami nevēlami klīniskie iznākumi topošās māmiņas un jaundzimušā veselībai.
Sievietēm ar peptiskās čūlas slimību ir lielāks risks preeklampsijai, ķeizargriezienam, vēnu trombembolijai un mātes nāvei. Riski auglim ir intrauterīna augšanas aizture, priekšlaicīga dzimšana vai intrauterīna augļa nāve, kā arī iedzimtu anomāliju iespējamība. [7]
Kādas ir atšķirības H. pylori noteikšanas metodēs?
Seši testi, ar ko noteikt H. pylori, ir seroloģija, elptests, fēču antigēnu tests, ātrais ureāzes tests, histoloģija un kultūras izmeklēšana. Šie testi atšķiras gan jutīgumā, gan specifiskumā, katram ir ieguvumi un trūkumi.
Seroloģijas jutīgums ir tikai 85—92 %, specifiskums 79—83 %, ar tās palīdzību nevar noteikt, vai pacients ir izārstēts, taču tas ir vienīgais tests, kuru neietekmē iepriekš lietoti PSI vai antibiotikas.
Elptesti un fēču antigēnu testi ir jutīgāki un specifiskāki, vidēji ap 94—96 %, un ar to palīdzību var noteikt, vai ārstēšana bijusi veiksmīga.
To rezultātu ietekmē PSI un antibiotiku lietošana. Ātrais ureāzes tests ir lēta metode, jutīgums ap 98 %, specifiskums 99 %, bet jāveic endoskopija, turklāt tas var būs neprecīzāks pēc PSI vai antibiotiku lietošanas. Specifiskums 100 % ir tikai parauga kultūras izmeklējumam, ar tā palīdzību var noteikt antibakteriālo jutīgumu. [4]
Vai Latvijā lietojama sijā–un–ārstē taktika H. pylori izskaušanai?
Vairākas gastroenterologu vadlīnijas rekomendē stratēģiju sijā–un–ārstē, respektīvi, aktīvu H. pylori infekcijas noteikšanu un eradikāciju, lai novērstu potenciālu kuņģa vēža attīstību. Tiek pieļauts, ka relatīvi īss antibiotiku kurss reizi dzīvē ievērojami nepalielinātu kopējo antibiotiku patēriņu.
Latvijai tas nozīmētu seškārtīgu klaritromicīna patēriņa pieaugumu, amoksicilīna patēriņš dubultotos. Šo varētu risināt, izvēloties antibiotikas, kas ikdienā nav nepieciešamas, lai ārstētu dzīvībai bīstamus stāvokļus, vai arī sašaurinot mērķa grupu, proti, sijājot jaunus cilvēkus pirms ģimenes plānošanas, lai mazinātu H. pylori transmisijas iespēju pēcnācējiem. [5]
Kāda ir ieteicamā H. pylori izskaušanas shēma?
Ar H. pylori asociētas peptiskas čūlas slimības ārstēšana kļūst arvien sarežģītāka pieaugošās antibakteriālās rezistences dēļ. Pirmās līnijas terapija šajā publikācijā minēta protonu sūkņu inhibitori (PSI) + klaritromicīns + amoksicilīns vai metronidazols (tiem, kam ir alerģija pret penicilīnu) 7—14 dienas. PSI strādā sinerģiski ar antibiotikām, lai veicinātu H. pylori eradikācijas procesu.
Jāņem vērā, ka antibakteriālās rezistences dēļ trīskāršās terapijas efektivitāte daudzās valstīs nokritusies zem 70 %, tāpēc klīniskajā praksē jāizvairās lietot klaritromicīnu, ja vietējie rezistences rādītāji pret šo antibiotiku ir virs 15 %. Latvijā tie ir 6,8 %. [4; 6]
Histamīna receptoru antagonisti vai protonu sūkņu inhibitori?
Klīniskie pētījumi nepārtraukti uzrāda augstāku gastroduodenālas čūlas dzīšanas rādītāju ar PSI, nevis histamīna 2 receptoru antagonistiem (H2RA). Meta–analīze, kur iekļāva 30 divkārt maskētus perspektīvus pētījumus par omeprazolu (20 mg dienā) salīdzinājumā ar ranitidīnu vai cimetidīnu, ārstējot divas nedēļas, uzrādīja terapeitisko ieguvumu 15,2 % divpadsmitpirkstu zarnas čūlai un 9,9 % kuņģa čūlai. Līdzīgi rezultāti ir arī par lansoprazolu, rabeprazolu un pantoprazolu.
Kaut klīniskie pētījumi apraksta pat 12 mēnešus ilgu PSI dozēšanu uzturošai terapijai, ideālais tās ilgums nav zināms un PSI vairs nav jālieto, ja H. pylori izskausta. [9]
Vai ir riski PSI lietošanai?
Pacientiem ar peptiskās čūlas slimību un gastroezofageālā refluksa slimību, visticamāk, tiks ordinēta ilgtermiņa terapija ar protonu sūkņu inhibitoriem. Kohortas pētījums rāda: jo lielāka kumulatīvā PSI lietošana, jo lielāks risks osteoporotiskam lūzumam. Šis risks īpaši ticams ir gadījumos, kad PSI lieto ilgāk par gadu, ja salīdzina ar pacientiem, kas lieto tikai H2RA. [10]
H. pylori izskaušanas rezultāts: kas to ietekmē?
Tas, cik veiksmīgi izdosies atbrīvoties no H. pylori infekcijas (lietojot trīskāršo terapiju, viens no medikamentiem ir protonu sūkņu inhibitors), atkarīgs no iekaisuma pakāpes kuņģa gļotādā, ko nosaka endoskopiskā izmeklējumā. Aktīva čūla ir neatkarīgs prognozes faktors tam, ka eradikācija drīzāk būs veiksmīga, ja salīdzina ar čūlu dzīšanas vai rētošanās fāzē.
Kā veiksmes faktors jāmin arī pacienta vecums: pirms 50 gadu vecuma atbrīvoties no H. pylori izdosies ticamāk nekā vecākiem pacientiem. Divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā šāda saistība gan nav novērota. [2]
