PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Uroloģija

Kā izaugt par lietaskoku

Daudzie studiju gadi aiz muguras un jaunie ķirurgi, dermatologi, urologi, neirologi, ģimenes ārsti... iziet dzīvē. Kas īsti ietilpst jaunajam ārstam nepieciešamajā starta komplektā, lai profesionālajā izaugsmē sasniegtu augstākās virsotnes?

B. Vahere

Priekšlaicīga ejakulācija – problēmas aktualitāte un jaunie risinājumi

Priekšlaicīga ejakulācija (PE) jeb ejaculatio praecox ir ļoti izplatīta vīriešu seksuālā disfunkcija. 1943. gadā Šapiro publicēja pirmo rakstu par priekšlaicīgu ejakulāciju, ziņojot par vairāk nekā 1000 PE gadījumiem. Tā joprojām ir relatīvi slikti izprasta patoloģija. Pacienti ar PE bieži vien nevēlas apspriest problēmu ar ārstu, un diemžēl daudzi ārsti nezina par PE pareizu diagnostiku un ārstēšanu. Tāpēc pacientiem ar PE nereti tiek noteikta nekorekta diagnoze – visbiežāk erektilā disfunkcija – un ordinēts nepiemērots terapijas līdzeklis.

I. Carevs

Erektilā disfunkcija nav tikai vīrieša un viņa urologa problēma, bet arī...

Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.

S. Pildava

Darbs mīl pirmdienā dzimušos. Urologs Vilnis Lietuvietis

Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?

V. Vāvere

Agrīna prostatas vēža diagnostika. Mūsdienu problēmas un iespējas

Priekšdziedzera vēzis (PV) ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem vīriešiem. Šobrīd aktuāla problēma priekšdziedzera vēža ir agrīna diagnostika, t.i., gadījumi, kad digitāli rektāli prostata ir neizmainīta, bet aizdomas par malignitāti rada paaugstināts PSA līmenis asins serumā. Īpaši svarīga būtu agrīnā prostatas vēža diagnostika agresīva prostatas vēža slimniekiem, jo mirstību no prostatas vēža pārsvarā veido šie vēža gadījumi. Pētījumos pierādīts, ka ar mūsdienu vizualizācijas metodēm ir iespējams uzlabot audzēja lokalizāciju prostatā, savukārt tas ļauj tēmēti veikt biopsiju.

V. Melne

Labdabīga prostatas hiperplāzija un niktūrija

Niktūrija ir viens no nepatīkamākajiem un biežākajiem simptomiem pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH). LPH ir lēni progresējoša slimība un dzīvībai tiešus draudus nerada, tomēr tās komplikācijas var būt dzīvībai bīstamas. Arī niktūrija ar hronisku neizgulēšanos ir nopietns drauds gan vīrieša, gan viņa partneres veselībai. [1]

E. Baumanis

Izplatītākā vīriešu slimība gadsimtu mijā – neauglība

Ja paskatāmies uz visām slimībām (ne tikai vīriešu) vispār – kuras ir visizplatītākās? Sirds–asinsvadu slimības? Cukura diabēts? Reproduktīvās medicīnas speciālisti uzskata, ka neauglība, kas skar ap 15% pāru, ir pati izplatītākā “slimība” (pēdiņās lieku tāpēc, ka šā stāvokļa apzīmējums, iespējams, varētu šķist atšķirīgs no slimības apzīmējuma tās tradicionālajā izpratnē).

J. Ērenpreiss

Nakts enurēze bērniem – ārstēšana un saistītie stāvokļi

Kopējā nakts enurēzes izplatība bērniem 5 gadu vecumā ir starp 5 un 10%. 12-14 gadu vecumā enurēzes izplatība ir vairs tikai 2-3%, bet pēc 15 gadu vecuma 1-2%. Vidējais enurēzes reižu skaits nedēļā ir 2 naktis. Aprēķināts, ka septiņi no 100 bērniem, kas slapināja gultā 7 gadu vecumā, to turpina darīt arī pieaugušo vecumā, tāpēc būtiska ir agrīna ārstēšanas sākšana. Svarīgi ārstēt enurēzi ir arī tāpēc, ka pierādīts - enurēze saistīta ar bērna psiholoģisko veselību.

S. Pildava

Imūnhistoķīmija prostatas vēža diagnostikā. PSA un citi prostatas vēža marķieri

Imūnhistoķīmijas attīstības pirmajos gados 20. gadsimta sākumā antivielas pret interesējošiem antigēniem ieguva pats izmeklētājs. Mūsdienās ir daudz kā poliklonālu, tā monoklonālu antivielu. Pataloganatomu praktiskajā darbā antivielas ir neaizstājama izmeklējumu sastāvdaļa. Ar imūnhistoķīmijas metodēm atklāj šūnu un audu komponentu (antigēnu) in situ, pateicoties tā sasaistei ar iezīmētajām antivielām. [1] Mūsdienās imūnhistoķīmiskās metodes ir izmeklējuma obligāta daļa, jo tikai šīs metodes nodrošina lokalizācijas specifisko vizualizāciju dažādu šūnu audos, hormonos un to receptoros, fermentos, imūnglobulīnos, šūnu komponentos un pat atsevišķos gēnos un palīdz izprast sekretoros un sintētiskos procesus.

V. Melne