Urīnceļu infekcija (UCI) ir visbiežāk sastopamā ambulatori ārstējamā slimība sievietēm. Dzīves laikā ar urīnceļu infekciju slimo 50 % sieviešu, no kurām vismaz pusei pēc 6—12 mēnešiem novēro infekcijas recidīvu. Sievietes ar UCI slimo neatkarīgi no vecuma, sociāli ekonomiskā stāvokļa, rases un seksuālās orientācijas.
Ziemeļu dimensijas antibiotiku rezistences pētījumā (In the Northern Dimension Antibiotic Resistance Study – NoDARS) Somijā, Vācijā, Latvijā, Polijā, Krievija un Zviedrijā tika savākti urīna paraugi no ambulatori ārstētām sievietēm (18 – 65 gadi) ar nekomplicētu urīnceļu infekciju, lai novērtētu E. coli izolātu antimikrobās rezistences (AMR) līmeni.
Vidusmēra vīrieša ikdienas darbu saraksts ir plašs, taču rūpes par savu veselību, visticamāk, ir šā saraksta pašā apakšā. To pierāda novēlotā onkoloģisko slimību atklāšana, ielaistas problēmas reproduktīvajā veselībā un dzīves kvalitāti ietekmējošās un neatrisinātās problēmas.
Par urīnceļu infekciju (UCI) rakstīts daudz, tomēr dažas publikācijas ir mulsinošas vai pat pretrunīgas un rada neskaidrības ģimenes ārstu un pediatru ikdienas praksē, tāpēc īsā pārskatā esam apkopojuši mūsdienu tendences.
Ilgstoša sēdēšana un zems fizisko aktivitāšu līmenis ir saistīts ar apakšējo urīnceļu simptomiem, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā BJU International.
Prostatīta diagnostikas pirmsākumi meklējami XX gadsimta sākumā, kad strauji attīstījās tādas medicīnas nozares kā mikrobioloģija un patoloģiskā anatomija.
Papildus 1,5 l ūdens izdzeršana dienas laikā palīdz mazināt atkārtotu urīnceļu infekciju risku sievietēm, secināts pētījumā.
Uroģenitālā veselība var nozīmīgi ietekmēt vīrieša dzīves kvalitāti un labsajūtu, būtiski ir rīkoties laikus, apzinot un novēršot iespējamos riska faktorus, un pacientu ārstēt viņam vispiemērotākajā veidā.
Urīnceļu infekcija (UCI) ir bieži noteikta diagnoze lielākoties gados jaunām sievietēm. Urīnceļu infekcijas var iedalīt akūtās un hroniskās, nekomplicētās un komplicētās, pēc anatomiskā līmeņa — augšējā un apakšējā urīnceļu trakta infekcijās. Šajā rakstā atgādinājums par vienu no visbiežākajiem variantiem — nekomplicētu akūtu cistītu sievietēm pirms menopauzes.
Niktūrija skar lielāko daļu cilvēku pēc 60 gadu vecuma. Tā ir saistīta ar sāls daudzumu uzturā, secināts pētījumā, kura rezultāti prezentēti Eiropas Urologu asociācijas kongresā Londonā.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
