Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par ceļojumu galamērķi izvēlas tro pis kās zemes, nereti iepriekš pat nepainteresējoties, kādas slimības tur varētu viņus apdraudēt. Diemžēl šādai nezināšanai var būt bēdīgas sekas. Jaunattīstības valstīs izplatītās dažādās tropiskās slimības arī vairākumam Latvijas mediķu ir maz pazīstamas, un to diagnosticēšana var radīt lielas grūtības un prasīt ilgu laiku, tāpēc pacientam laikus netiek uzsākta specifiska terapija.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Demonstrācijas mērķis: parādīt, pirmkārt, samērā retas slimības izraisīta nieru bojājuma ainu, otrkārt, retu komplikāciju peritoneālās dialīzes pacientiem (1-2% gadījumu šādiem pacientiem) – hidrotoraksa attīstību, kad veidojas pleiroperitoneāls savienojums. Ļoti iespējams, ka minētais šajā gadījumā bija saistīts ar pacientes pamatslimību, izmainītu pleiras un plaušu stāvokli un ļoti lielām nierēm, kas aizņem vēdera dobumu un palielina intraabdominālo spiedienu.
Sistēmiskā sarkanā vilkēde (Lupus erythematodes disseminatus – LED) ir hroniska autoimūna slimība ar plašu klīniski-imunuloģisko noviržu spektru un skar praktiski visas orgānu sistēmas. Nieres ir viens no biežākajiem mērķa orgāniem – vismaz 50% pacientu attīstās klīnisks nieru bojājums, un nieru saslimšana joprojām ir viens no vadošajiem mirstības iemesliem pacientiem ar LED. Slimības prevalence pasaulē variē no 15 līdz 50 gadījumiem uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, Ziemeļeiropā tā ir ap 40/100 000. [1] Galvenokārt slimo sievietes reproduktīvajā vecumā, tāpēc gados jaunām sievietēm ar proteinūriju un iekaisuma pazīmēm vienmēr vajadzētu apsvērt LED diagnozi.
Aprakstot hroniskas nieru slimības (HNS) aktualitāti, šodien stabili tiek lietots termins „epidēmija”. Lēš, ka šī slimība skar aptuveni 10% pieaugušo populācijas pasaulē. HNS pacientu aprūpe ir tik kompleksa, ka vairumā gadījumu paliek suboptimālā līmeni. Kā klasiski šķēršļi tiek minēts dramatisks informācijas trūkums iedzīvotāju vidū (vairums nezina vispār vai kļūdaini interpretē šo terminu), novēlota diagnostika un nefrologa konsultācija, kā arī plašais iesaistīto speciālistu loks (nefrologs, ģimenes ārsts, kardiologs, endokrinologs, asinsvadu ķirurgs, transplantologs, dietologs, medicīnas māsas, farmaceiti, sociālie darbinieki) un sadarbības nepilnības starp tiem. Tomēr būtiskākais vēstījums par HNS ir – lai arī izplatīta un dzīvībai bīstama, HNS ir ārstējama (common, harmful, and treatable – World Kidney Day 2007).
Urolitiāze ir viena no biežāk sastopamajām uroloģiskajām slimībām. Aptuveni 20% no visiem uroloģiskajiem slimniekiem ir nierakmeņu (nefrolitiāzes) slimnieki. Nierakmeņu izplatība industriāli attīstītās valstīs pieaugušo vidū ir aptuveni 4,5-6%. Vīrieši slimo aptuveni divas trīs reizes biežāk nekā sievietes, negroīdās un mongoloīdās rases cilvēki slimo retāk. Kopumā nierakmeņu rašanos veicina daudzi un dažādi faktori. Pagaidām nav radītas zāles, ar ko novērst nierakmeņu veidošanos, un arī zināmie profilakses ieteikumi garantiju nesniedz. Raksta mērķis ir pārlūkot šodienas pieeju nierakmeņu slimības diagnostikas, ārstēšanas un profilakses jautājumiem.
Kopš 2006. gada 8. marts ir ne vien pie mums jau nedaudz piemirstā Starptautiskā Sieviešu diena, bet arī Pasaules Nieru diena, kuru pēc Starptautiskās Nefrologu asociācijas un ASV Nieru fonda ieteikuma atzīmē jau 57 valstīs. Šajā dienā vajadzētu runāt par nieru slimību izplatību, to ārstēšanas iespējām un profilaksi. Aplūkojamā tēma ir tieši saistīta ar šī smagā slimnieku kontingenta aprūpes problēmām. Kopš 2002. gada pēc ASV Nieru fonda iniciatīvas tika izstrādāta un ieviesta praksē jauna veida nieru slimību terminoloģija, akceptējot līdz šim plaši nelietotu terminu hroniska nieru slimība. Šī terminoloģija diezgan strauji ieviesās ASV un citu valstu ārstu praksē. Arī Latvijā arvien biežāk klīnicistu valodā tiek izmantots šis jēdziens. Ko īsti mēs saprotam ar šo terminu?
Sarkoidoze nebūt nav ļoti reti sastopama slimība – tās izplatība ievērojami variē atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un etniskās piederības. Rietumu literatūrā aprakstīts, ka sarkoidoze daudz biežāk ir izplatīta sievietēm un cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam, kā arī iebraucējiem no Āfrikas reģiona. Tomēr tā nav kazuistiski reta slimība arī eiropeīdās rases cilvēkiem. Diagnoze ir sarežģīta klīniskās manifestācijas variabilitātes un dažādās slimības organolokalizācijas dēļ. Uzskata, ka daļa sarkoidozes gadījumu paliek neatpazīti.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
