Nieze ir novērojama ievērojamam pacientu skaitam ar hronisku nieru slimību. Pētījumā arī apraksta, kuriem pacientiem biežāk attīstās nieze un kā tā ietekmē dzīves kvalitāti un miegu.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Akūtu un hronisku nieru slimību risks saistībā ar NSPL lietošanu jauniem un aktīviem cilvēkiem ir augstāks nekā iepriekš tika uzskatīts, secināts jaunā pētījumā.
Allopurinola lietošana podagras ārstēšanai var pasargāt no hroniskas nieru slimības, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Internal Medicine.
Aprīlī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centrā pirmo reizi tika pielietota jauna, pasaulē atdzīta tehnoloģija – “LifePort” nieru hipotermiskā perfūzijas sistēma.
Par nieru funkciju traucējumiem liecina izmaiņas glomerulu filtrācijas ātrumā (GFĀ), taču gan klīniskie simptomi, gan laboratoriskie radītāji var norādīt par nieru darbības traucējumiem. Kāda ir vispiemērotākā nieru funkciju noteikšanas metode katram pacientam?
Japānā veiktā pētījumā atklāja, ka bērniem, kuriem mātes ir smēķējušas grūtniecības laikā, var būt nieru bojājumu pazīmes. Pētījuma rezultāti tiks publicēti žurnālā Clinical Journal of the American Society of Nephrology .
Vācu patologs Teodors Fārs pirms vairāk nekā 100 gadiem ieviesa terminu “nefroskleroze”, kas burtiski nozīmē “nieru sacietēšana” (Heidland, 2001). ASV un Eiropas valstīs jēdzieni “hipertensīva nefroskleroze”, “benigna nefroskleroze” un “nefroangioskleroze” tiek lietoti viena un tā paša stāvokļa apzīmēšanai (Rule, 2010).
Skleroze ir audu pārveidošanās process, kad veidojas saistaudi, kas satur daudz nobrieduša kolagēna šķiedru. Nierēs tā attīstās, dzīstot nieru audiem pēc akūta nieru bojājuma vai hroniskas nieru slimības progresēšanas gaitā. Rakstā par nefrosklerozes attīstības mehānismiem un par to, kam pievērst uzmanību, ja pacientam tāda attīstījusies.
Attīstoties mūsdienu attēldiagnostikas tehnoloģijām, medicīnā atvērušas plašas iespējas, kas atvieglo uzstādīt pareizu diagnozi, ļauj atklāt potenciāli fatālas saslimšanas agrīnās stadijās, kā arī sekot ārstēšanas efektivitātei, un līdz ar to samazināt pacientu mirstību. Augstas precizitātes vizuālā diagnostika kļuvusi par ikdienu gandrīz katra ārsta praksē.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
