Kardiovaskulārā mirstība pasaulē ieņem pirmo vietu. Eiropā no kardiovaskulārām slimībām mirst 4,3 miljoni cilvēku, Eiropas Savienībā – vairāk par diviem miljoniem, kas ir 48% no visām nāvēm Eiropā un 42% Eiropas Savienībā. Galvenie mirstības iemesli ir arteriālā hipertensija un koronārā sirds slimība (pasaulē arteriālās hipertensijas slimnieku skaits jau sasniedz miljardu, no kuriem 64,9% netiek ārstēti). [1] Sevišķi fatāla ir šo slimību kombinācija ar 2. tipa cukura diabētu. Eiropā ar diabētu slimo 48 miljoni, Eiropas Savienībā – 23 miljoni pieaugušo. Šo slimību prevalence turpina augt, neraugoties uz panākumiem to ārstēšanā un preventīviem pasākumiem attiecībā uz smēķēšanu, aptaukošanos, mazkustīgu dzīves veidu, neveselīgu pārtiku, psihoemocionālu stresu un citiem riska faktoriem. Gan arteriālās hipertensijas, gan koronārās sirds slimības patoģenēzē viens no svarīgākajiem riska faktoriem ir angiotensīns II.
2007. gadā ir iznākušas jaunas Eiropas Kardiologu biedrības sirds stimulācijas un resinhronizācijas terapijas vadlīnijas. [1] Tādēļ izmantoju iespēju, lai atgādinātu kolēģiem par elektrokardiostimulatoru lietošanu, to darbības principiem, implantācijas indikācijām. 2006. gadā Latvijas Kardioloģijas centrā implantēja vairāk nekā 700 elektrokardiostimulatoru (EKS), un šim skaitam ir tendence pieaugt.
Koronārā sirds slimība (KSS) joprojām ir nozīmīga veselības aprūpes problēma Latvijā un visā pasaulē – to apliecina augstie saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji. Latvijā 2004. gadā nāves iemesls 55,9% gadījumu bija sirds un asinsvadu slimības, savukārt Eiropā – 49%, ASV – 38%. [1-3] Pasaulē katru gadu no KSS mirst 7,2 miljoni cilvēku, un 2020. gadā šis skaitlis sasniegs 11,1 miljonus. [4] Eiropā apmēram 1,95 miljoni un ASV 656 000 cilvēku katru gadu mirst no KSS, respektīvi, tā ir katra piektā cilvēka nāves iemesls. [2;3] Daudzās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs mirstība no KSS samazinās, kamēr Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji nav ievērojami mazinājušies.
Kambaru tahikardijas ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kuri prasa neatliekamu palīdzību un hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas palātā ar iespēju monitorēt pacienta stāvokli un sniegt neatliekamu un adekvātu palīdzību. Tās var būt gan kā primārs kardiālas patoloģijas simptoms (piemēram, akūta miokarda infarkta vai hipertensīvas krīzes gadījumā), gan arī rasties pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju, īpaši pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju (piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta), vai arī pacientiem ar hipertrofisku kardiomiopātiju u. c. Taču kambaru tahikardijas ir iespējamas arī pacientiem ar nekardiālu patoloģiju (piemēram, elektrolītu līdzsvara traucējumu, neiroloģisku slimību gadījumos utt.), tās var būt iedzimtas (garā QT intervāla sindroms, Brugada sindroms u. c.) un idiopātiskas. [1] Šī raksta mērķis ir atgādināt par kambaru tahikardijām, kā arī iepazīstināt ar jaunumiem to ārstēšanā.
Eiropas Kardiologu biedrības rīkotais kārtējais kongress prezentēja bagātu jaunākās zinātniski-izglītojošās informācijas klāstu par visu kardioloģijas apakšnozaru aktuālajiem jautājumiem. Eiropas Kardiologu biedrības biedru – kongresa lektoru vidū bija prominentākie kardiologi no Eiropas un visas pasaules. Publikācijā lasītājam tiek piedāvāta būtiskāko praktisko jautājumu esence no šī kongresa.
Subklīniskas hipertireozes izpausmes bieži maskē kardiovaskulārie simptomi, un, lai gan tipiska hipertireozes klīniskā aina nesagādā diagnostikas grūtības, subklīniskās formas pamanīt grūtāk. Šī raksta mērķis – iepazīstināt lasītāju ar vairogdziedzera jodsaturošo hormonu hipersekrēcijas ietekmi uz kardiovaskulārās sistēmas norisēm un šīs ietekmes konsekvencēm.
Dr. med. GUSTAVS LATKOVSKIS – ārsts kardiologs, invazīvais kardiologs ar darba vietu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņš arī Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras pasniedzējs un no septembra – docents. Aizstāvējis doktora disertāciju. Brīvajā laikā skrituļo, spēlē tenisu, klausās blūzu. Novērtē iespēju atpūsties ar izslēgtu mobilo tālruni. Samērojot daktera Latkovska vēl jaunos gadus ar jau padarītā apjomu un vērienu, tā vien šķiet, ka viņam zināms laika sadales noslēpums.
Nepietiekama fiziskā aktivitāte ir ne tikai kardiovaskulāro, bet arī citu hronisku slimību, piemēram, cukura diabēta, dažādu audzēju (plaušu, resnās zarnas audzēju u. c.), aptaukošanās, hipertensijas, kaulu un locītavu slimību (osteoporozes un osteoartrīta), depresijas modificējams riska faktors. Pat neliela fizisko spēju uzlabošana ievērojami samazina priekšlaicīgas nāves risku. Salīdzinoši, cilvēkiem, kuriem panākta pietiekama ķermeņa svara kontrole, nāves relatīvais risks piecu gadu periodā tiek samazināts par 44%. Īpaši jāatzīmē gados vecāki cilvēki, sievietes un iedzīvotāji ar zemāku sociālekonomisko stāvokli, kuru vidū biežāk novērojams nepietiekams fiziskās aktivitātes līmenis.
Atbilstoši vispārējām zinātnes tendencēm, arī ar insultu saistīto problēmu risināšana nākotnē ļoti iespējams tiks realizēta molekulārā un gēnu līmenī. Šajā virzienā norit aktīvi pētījumi, tas tiek uzskatīts par cerīgu, un tam veltīts liels publikāciju īpatsvars specializētajā literatūrā. Taču pagaidām disharmonija starp perspektīvu un realitāti ir visai asa – insulta ārstēšanas iespējas ir limitētas, bet ikdienā visaktuālākā jautājuma vietu nereti ieņem gluži triviāli pacienta aprūpes aspekti. Tāpēc šis apskats veltīts atsevišķiem praktiskiem jautājumiem. Izmantojot iespēju un nepakavējoties pie satraucošajiem skaitļiem, kas atspoguļo kardio- un cerebrovaskulāro slimību slogu mūsdienu pasaulei, gribas jo sevišķi atgādināt, ka insults pieder slimībām ar labu primārās profilakses potenciālu.
Perkutānā koronārā intervence ir modernās kardioloģijas sinonīms. No otras puses – minimāli invazīvās miokarda revaskularizācijas metodes tiek izmantotas praksē jau 30 gadus, un ir uzkrājusies zināma pieredze, kas ļauj analizēt rezultātus plašākā laika un tehnoloģiju kontekstā. Ņemot vērā tēmas aktualitāti un tai atbilstošo milzīgo pieejamās literatūras avotu un pētījumu apjomu, īpaši gribas vērst uzmanību uz interpretācijas nozīmīgumu un neiespējamību absolutizēt kādu no šādā formā piedāvātajiem datiem. Apskata mērķis ir identificēt vitālos jautājumus un rosināt diskusiju.
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
