Laimas slimība ir sistēmiska slimība, ko izraisa spirohetas Borrelia burgdorferi. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu, izplatību šeit nodrošina divas ērču sugas - Ixodes ricinus (nāk no Eiropas un lielākoties sastopama Daugavas kreisajā krastā) un Ixodes persulcatus (nāk no Krievijas un sastopama Daugavas labajā krastā). Sezonas laikā arvien svarīgi ir aktualizēt šo problēmu.
Lai gan Latvija nav ehinokoku infekcijas endēmiskais reģions, tomēr tā būtu jāiekļauj aknu cistisko veidojumu diferenciāldiagnozē un šaubu gadījumos jānosaka antivielas pret ehinokokiem. Ārstēšana ir infektologa un/vai ķirurga komandas darbs.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
Pirms diviem gadsimtiem tuberkuloze nogalināja katru ceturto. Mūsdienās stāvoklis ir ievērojami uzlabojies, bet slikti dzīves apstākļi, narkotikas, alkohols, hroniskas slimības, īpaši diabēts un AIDS, rada smagas komplikācijas un diagnostikas grūtības. Rakstā aplūkots AIDS pacients ar ģeneralizētu tuberkulozi, kurš droši vien bija glābjams, ja HIV infekcija būtu agrīni diagnosticēta un ārstēta.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Gripa ir bīstama infekcijas slimība smago komplikāciju dēļ. Gripa visbīstamākā ir personām, kas pieder pie ekstrēmajām vecuma grupām – bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī veciem cilvēkiem. Mirstība no gripas un “gripas” pneimonijas ir visaugstākā veco ļaužu grupā (> 65 gadiem). Rakstā aktualizētas gripas plaušu un ekstrapulmonālās komplikācijas, kā arī gripas vakcinācijas indikācijas.
Žurnāla novembra numurā sākām rakstu sēriju par daudzveidīgajiem cilvēka herpesvīrusiem: no morfoloģijas un patoģenēzes līdz klīniskajai ainai un ārstēšanai. Šoreiz lasiet par citomegalovīrusu (CMV; HHV-5), cilvēka herpesvīrusu-6 un cilvēka herpesvīrusu-7 (HHV-6, HHV-7), kā arī Gammaherpesviridae – Epšteina-Barras vīrusu (EBV; HHV-4) un cilvēka herpesvīrusu-8 (HHV-8).
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Doctus novembra numurā sākām trīs rakstu sēriju par daudzveidīgajiem herpesvīrusiem - tajā bija plašs izklāsts par Herpes simplex vīrusiem, to morfoloģiju un klīniskajām izpausmēm; šajā numurā - par Varicella zoster vīrusu (VZV; HHV-3), kas ierosina divas slimības: vējbakas (varicella; chickenpox) un jostas rozi (herpes zoster; shingles). Rakstā lasiet par šo vīrusu infekciju epidemioloģiju, klīnisko ainu un ārstēšanu.
Pie herpesvīrusu dzimtas (Herpesviridae) pieder ap 200 vīrusu, kas ir patogēni cilvēkiem, gliemjiem, abiniekiem, zivīm, putniem un dzīvniekiem. Herpesvīrusu vairākums ir sugas specifiski un spēj inficēt tikai kādas noteiktas sugas saimnieku. Dzīvnieku herpesvīrusi, izņemot pērtiķa herpesvīrusu B (B virus), nav bīstami cilvēkam. Pašlaik ir atklāti astoņi cilvēka herpesvīrusi (1. tabula). B virus infekcija norit ar ādas un gļotādu bojājumu un bieži komplicējas ar smagu mielītu un encefalītu, kas bez savlaicīgas, adekvātas antivirālas terapijas ap 80% gadījumu ir fatāls.
Pētījums atklāj, ka "nedēļas nogales kareivja" pieeja fiziskajām aktivitātēm – iegūstot 150 minūtes mērenas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes vienas vai divu dienu laikā, nevis visu nedēļu – uzlaboja veselību un samazināja mirstības risku.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
