HLA molekulas, APF-1, MHC-1, MHC-2, ubikvitīns, lizo-, ribo- protea- somas un citas sōmas... burti un nosaukumi, kas pārpludina mūsdienu zinātnisko literatūru. Bet cik daudz mēs zinām par šo lietu bioloģisko jēgu? Šajā rakstā lasītājs atradīs atbildi uz šo un vienu otru citu patiešām intriģējošu jautājumu (piemēram – vai eksistē arheji?) par mūsu pasaules apbrīnojami viedo iekārtojumu.
Kairinātu zarnu sindroms piemetas trakam cilvēkam, vai kairinātas zarnas padara cilvēku traku? Tāds varētu būt vienlaikus moto un jautājums, kuru mēģināšu izgaismot. Var jautāt, kāda daļa man, gastroenterologam, par to, kā strādā galvas smadzeņu garoza? Atbilde – ir gan daļa, turklāt ļoti liela. Jo visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības ir tā saucamie funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi. Šīs slimības ir gastroenterologu ikdiena, tās padara dzīvi grūtu ne vien daudziem pacientiem, bet arī viņu ārstiem. Un var pieļaut domu, ka šo traucējumu īstenā izcelsmes vieta ir smadzenes – garoza vai zemgarozas centri.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Krona slimība (KS) ir viena no mūsdienās pētītākajām patoloģijām gastroenteroloģijas jomā. Ir daudz neskaidrību gan par tās etioloģiju, gan patoģenēzes norisēm, gan ārstēšanas taktiku. Šī literatūras apskata primārais mērķis nav sniegt praktiskas rekomendācijas, bet apkopot jaunākās zinātniskās atziņas par Krona slimību, kas parādās pasaules medicīniskajā literatūrā. Tas savukārt ļautu palūkoties uz šo slimību no mazāk ikdienišķas puses.
Šoreiz sīkāk apskatīšu īpašu hroniska aizcietējuma paveidu, kas biežāk piemeklē jaunas, reproduktīva vecuma, fiziski aktīvas sievietes. Kas tad īsti ir šī refraktārā vēdera aizcietējuma cēlonis? Un kā ar to tikt galā?
Lai gan Helicobacter pylori mēs pazīstam tikai kopš 1982. gada, infekciju var uzskatīt par vienu no vecākajām. Pētot un analizējot mutāciju skaitu baktērijā, konstatēts, ka tā apdzīvojusi cilvēka kuņģa gļotādu jau simtiem tūkstošus gadu. [1] Varētu pat teikt, ka baktērija ir bijusi ar cilvēku, pirms vēl radās Homo sapiens. Pēdējo 25 gadu laikā helikobaktērija ir intensīvi pētīta, un pašlaik uzskata, ka tā ir saistīta ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa adenokarcinomu un MALT limfomu, kā arī, iespējams, ar dažām slimībām ārpus kuņģa zarnu trakta. No otras puses, ņemot vērā iespaidīgo cilvēka un helikobaktērijas līdzāspastāvēšanas vēsturi, jādomā arī par iespējamo labumu cilvēkam. Katrā ziņā plašie helikobaktērijas pētījumi radījuši virkni neatbildētu jautājumu.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
