Miljons amerikāņu cieš no peptiskas čūlas slimības, aptuveni 10% ASV populācijas ir bijusi šī saslimšana. [1] Arī Latvijā čūlas slimība ir samērā plaši izplatīta. Izplatība sieviešu un vīriešu populācijā ir līdzīga. Peptiska čūlas slimība ir galvenaisaugšējā gremošanas trakta asiņošanas un citu komplikāciju cēlonis. Šajā rakstā apkopoti biežākie čūlas iemesli, diagnostikas vadlīnijas, kā arī ārstēšanas shēmas.
Klīniskajā gadījumā aprakstīta reta vēdera dobuma infekcija ar ekstra anatomiskas fistulas veidošanos, savlaicīgas diagnostikas problēmām un smagu klīnisko norisi. Lai gan prognostiskie mirstības rādītāji gan fistulas, gan pileflebīta, gan multiplu aknu abscesu gadījumā nu nekādi nebija par labu pacientam, taču ārstu komandas darbs vainagojās ar pacienta atveseļošanos.
Hiperēmiska jeb eritematoza gastropātija ir endoskopiska diagnoze. [1] Tā raksturo difūzi, traipaini vai lokāli hiperemētu (apsārtušu) kuņģa gļotādu. Lai gan šāda terminoloģija endoskopiju atbildēs parādās jau vairākus gadus, tā vēl arvien dažreiz rada neizpratni gan pacientos, gan ārstos. Par to netieši liecina arī interneta veselības portālos bieži sastopamie jautājumi par hiperēmisku gastropātiju. Šajā rakstā mēģināts aplūkot hiperēmiskas gastropātijas diagnostikas īpatnības, kā arī apkopot dažādus viedokļus (t.sk. subjektīvus) par diagnozes izmantojumu un interpretāciju.
Jau XV gadsimtā ārsti ievēroja, ka gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi dažreiz kļūst šauri. Šajā aspektā izklausās jocīgi, ka bija jānojoņo vairāk nekā 400 gadiem, līdz 1901. gadā vācu ārstam Šnicleram (Schnitzler) prātā iešāvās doma, ka asinsvada sašaurinājums var izraisīt stipras vēdersāpes. Tiesa, aptvert visu uzreiz nav iespējams, tāpēc nepelsim Šnicleru par to, ka viņam šķita – asinsvada sašaurinājums un vēdersāpes rodas tāpēc, ka asinsvadu aizspiedis trombs.
Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Tēma par iekaisīgajām zarnu slimībām, proti, Krona slimību, čūlaino kolītu un nespecifisko kolītu, ir ļoti plaša, un autoru mērķis šoreiz ir nevis iepazīstināt lasītāju ar visiem klīniski nozīmīgajiem jautājumiem – šim mērķim piemērotākas tam veltītās grāmatas [1-4] un vadlīnijas [5-14], bet gan norādīt uz vairākiem interesantiem šo slimību aspektiem, kas, mūsuprāt, līdz šim parasti palikuši nedaudz nomaļus.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Cilvēka zarnu traktu apdzīvo apmērām 100 triljoni dažādu mikroorganismu no dažādām ģintīm un sugām, kopā veidojot apmēram 2 kilogramus visai darbīgas masas. Tā ir zarnu mikroflora jeb mikrobiota, īpaša iekšējā vide, kas pakāpeniski izveidojas tikai cilvēka pirmajā dzīves gadā. Labvēlīgu zarnu mikrofloru sauc par probiotiķiem. Probiotikas veido daļu no zarnu mikrofloras. Probiotikas iesaka gan kā uztura sastāvdaļu, gan uztura bagātinātāju, gan arī kā zāles. Tomēr joprojām pat mediķu vidū ir neizpratne par atšķirību starp probiotikām kā diētiskā uztura sastāvdaļu un probiotikām kā zālēm.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
2025. gada februārī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikā pirmoreiz veiksmīgi sākta melanomas ārstēšana, izmantojot pacientam saudzīgo rutēnija-106 aplikatoru, kas ietver arī starošanu.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
