Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Cilvēka skeletam ir vairākas funkcijas: atbalsts, iekšējo orgānu aizsardzība, kustības, hematopoēzes jeb asinsrades norises vieta, kalcija depozīts, tas ir arī ievērojams endokrīns dziedzeris. [1] Maksimālo kaulu masu un stiprumu cilvēks iegūst 15—30 gadu vecumā, tāpēc svarīga šajā periodā ir fiziskā aktivitāte un adekvāta kalcija un D vitamīna uzņemšana uzturā.
Osteoporoze ir būtiska veselības aprūpes problēma visā pasaulē, saistīta gan ar lielāku invaliditāti un mirstību pēc kaulu lūzumiem, gan ar izmaksām ilgākas stacionēšanas un rehabilitācijas posmā, gan ar hronisku sāpju sindromu un sliktāku dzīves kvalitāti. IOF dati no sešām Eiropas lielvalstīm liecina, ka ar osteoporozi saistītās veselības aprūpes izmaksas gadā sasniedz 37,5 miljardus eiro.
Rakstā par MODY tipa diabētu no praktiskā viedokļa: galvenās klīniskās un laboratoriskās pazīmes visizplatītākajiem MODY veidiem, kā arī iezīmes, kas varētu palīdzēt MODY diferencēt no 1. un 2. tipa cukura diabēta, un informācija par klīniskajiem testiem, kas palīdzētu identificēt pacientus, kuriem nepieciešama molekulāri ģenētiskā testēšana.
Gestācijas cukura diabēts (GCD) ir bieža grūtniecības komplikācija, par ko uzskata jebkuras pakāpes glikozes panesības traucējumus, kas pirmo reizi attīstījušies grūtniecības laikā. Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas 2017. gada datiem, GCD katru gadu ietekmē aptuveni 14 % grūtniecību visā pasaulē, kas atbilst apmēram 18 miljoniem piedzimušo bērnu.
Pacienti vizītē pie ārsta visbiežāk dodas ar sūdzībām, kas ietekmē ikdienas pašsajūtu, retāk uzmanību pievēršot it kā tikai vizuāliem defektiem. Taču zem tiem var slēpties nozīmīgi klīniskie riski.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Kādus simptomus mēdz dēvēt par sarkanā karoga simptomiem? Vai nespecifiski simptomi norāda uz patoloģiju ar sliktu prognozi? Uz šiem jautājumiem mēģināsim rast atbildes ar klīniskā gadījuma un teorijas daļas izklāstu.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
