Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Kalcijs, tā pietiekama uzņemšana un papildināšana ikdienas uzturā ir diskusiju tēma mūsdienās, viedokļi ir dažādi, tiek veikti dažādi zinātniski pētījumi, bet pierādījumi par kalcija iedarbību nereti ir pretrunīgi. Šajā rakstā apkopoti lielāko pētījumu rezultāti un iespējamie šo rezultātu skaidrojumi, kā arī rekomendācijas par ieteicamajām ikdienas kalcija devām un uzņemšanas veidiem dažādās vecumgrupās.
Feohromocitomas izraisīti glikozes tolerances traucējumi (GTT) reti prasa lielas insulīna devas. Pasaules literatūrā ziņots tikai par dažiem diabētiskās ketoacidozes gadījumiem, kas attīstījušies pie feohromocitomas. Feohromocitomas gadījumā samazinās insulīna sekrēcija, palielinās perifērā insulīna rezistence. Kateholamīni saistās ar aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu α2 receptoriem, tādējādi samazinot insulīna sekrēciju. Palielināta insulīna rezistence parasti attīstās, kateholamīniem stimulējot β2 receptorus perifērajos audos. Šis gadījums parāda, ka svarīgi ir atcerēties par feohromocitomas iespēju jaunam cilvēkam ar diabētu un arteriālo hipertensiju.
Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Kaulu vielmaiņas bioķīmiskie marķieri (bone turnover markers jeb BTM) norāda uz kaulu vielmaiņas stāvokli. Tie ir bioķīmiskie produkti, ko nosaka serumā un/vai urīnā un kas atspoguļo kaulaudu metabolo stāvokli. Šiem marķieriem nav tiešas metabolas funkcijas, tie neiespaido kaulaudu metabolo kontroli. Publikācijas tapšanā izmantotas Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas vadlīnijas “Osteoporozes klīniskās vadlīnijas”.
Pasaulē osteoporoze ir visbiežāk izplatītā metabolā kaulu slimība, ir aprēķināts, ka tā skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. 75 miljoniem cilvēku Eiropā, ASV un Japānā ir osteoporoze.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Visā pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu. Arvien jaunāki cilvēki saslimst ar cukura diabētu, un, uzlabojoties veselības aprūpes sistēmas kvalitātei, pagarinās kopējais slimošanas laiks ar cukura diabētu, līdz ar to palielinās kopējais cukura diabēta pacientu skaits jeb prevalence. Latvijā 10 gados vecuma un dzimuma specifiskā prevalence palielinājusies par 146,5 gadījumiem uz 10 000 persongadiem (2000. gadā tā bija 90,8, bet 2009. gadā – 237,3 uz 10 000 persongadiem). Līdz ar to ļoti būtiski kļūst jautājumi, kas saistīti ar šo pacientu ārstēšanu dažādos vecumposmos.
Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
Vairogdziedzera nodoza struma ir lokāla vairogdziedzera audu transformācija vienā atsevišķā vai vairākos mezglos labdabīgas vai ļaundabīgas saslimšanas dēļ. Tā ir bieža klīniska atrade daudzās medicīnas apakšnozarēs. Palpējami mezgli tiek atklāti 3–7% gadījumu no kopējās populācijas. [1] Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. [2; 3] Vairogdziedzera mezglainās slimības dēļ svarīga ir diferenciālā diagnostika, kas ļauj izvērtēt mezglu malignitātes risku, jo ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu. [2; 4]
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
