Lai pievērstu uzmanību saslimstībai ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ģimenes ārstu lielajai nozīmei tā aprūpē, Latvijas Diabēta asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju 20. aprīlī rīkoja konferenci “2. tipa cukura diabēta terapijas aktualitātes 2012”. Konferenci apmeklēja ļoti liels nteresentu skaits, kas liecina, ka CD ārstēšana ir aktuāls jautājums plašam medicīnas speciālistu lokam. Konferenci atklāja abu asociāciju prezidenti – Ingvars Rasa un Pauls Princis.
2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Šis nebija tipisks gadījums, jo ultrasonogrāfiski netika konstatētas raksturīgas maiņas, vienīgi difūzās struktūras izmaiņas, kas faktiski norādīja, ka ir tireoidīts, bet tas ir ļoti plašs jēdziens. Netipiski, ka arī pēc amiodarona pārtraukšanas vairākus mēnešus tas saglabājas un liek domāt, ka ar antiaritmisku preparātu pacients varbūt ārstēts jau uz tireotoksikozes fona, kas, savukārt, izraisa biežas mirdzaritmijas lēkmes. Šā klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt amiodarona indicētu tireotoksikozes gadījumu ar smagu gaitu un ilgstošu komplicētu ārstēšanu, kā arī atgādināt, ka, sākot terapiju ar amiodaronu, jākontrolē vairogdziedzera funkcija un struktūra.
Aptaukošanās ir saistīta ar vielmaiņas un kardiovaskulārajām saslimšanām, kas būtiski paaugstina insulta, koronārās sirds slimības un miokarda infarkta risku.Ogļhidrātiem bagātas maltītes kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu ir veicinājušas aptaukošanās epidēmijas izplatību un ar to saistītu mirstības un saslimstības pieaugumu. Šajā rakstā apkopota informācija par aptaukošanās farmakoloģiskās ārstēšanas iespējām un nākotnes perspektīvām.
Paciente iestājās nodaļā smagā vispārējā stāvoklī. Veicot pleiras punkciju, tika iegūti 700 ml transudāta. Uz izteiktas hipertireozes fona prevalēja sirds mazspējas simptomātika. Aknu mazspējas izraisītā hipoalbuminēmija veicināja tūsku un ascīta rašanos. Aknu bojājums ar holestāzi un hipokoagulāciju ierobežoja terapijas iespējas. Lai gan primāras diagnozes noteikšanā bija daudz jautājumu, ārstēšana bija jāsāk nekavējoties.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras prevalence pieaug, sasniedzot epidēmijas apmērus un palielinot veselības aprūpes izdevumus visā pasaulē. Glikēmijas paškontrole nozīmē to, ka cukura diabēta pacients (vai viņa līdzcilvēki) regulāri ar glikometru un ar teststrēmelēm nosaka glikozes līmeni asinīs. Glikēmijas paškontrole ir cukura diabēta (CD) aprūpes standarts un apmācības un terapijas neatņemama sastāvdaļa.
Stroncija ranelātam ir būtiski lielāka kaula atjaunošanas aktivitāte nekā bieži izrakstītajam bifosfonātam alendronātam – to pierāda visu laiku lielākā biopsiju pētījuma rezultāti, kas šā gada 24. martā tika prezentēti Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta kongresā (ECCEO11-IOF) Valensijā. [1]
2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem 2019.gadā no pašnāvības miruši vairāk kā 700 000 cilvēki visā pasaulē, - tie ir augstāki mirstības rādītāji kā no malārijas, HIV/AIDS un krūts vēža! Pašnāvības ir vadošais iemesls mirstībai jaunu cilvēku (15-29 gadi) vidū. Izteikta hipotēze, ka pašnāvības var būt saistītas arī ar sociāliem faktoriem, ne tikai indivīda personīgajiem raksturlielumiem, attiecīgi ietekmējot cilvēka īstermiņa un ilgtermiņa suicidālās domas un uzvedību.
