No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Kolonoskopiju izmanto gan diagnostikas, gan ārstēšanas nolūkā, lai identificētu un ārstētu dažādas patoloģijas kuņģa—zarnu trakta apakšējā daļā, un tā ir būtiska kolorektālā vēža skrīninga sadaļa. [1; 2] Svarīgi atzīmēt, ka diabēta pacientiem mēdz būt plašs gastrointestinālo simptomu spektrs un ir palielināts risks kolorektālā vēža attīstībai, [3; 4] tāpēc bieži tiek indicēta kolonoskopija.
Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Gan grūtniecība, gan 1.tipa cukura diabēts (CD) paši par sevi ir saistīti ar paaugstinātiem trauksmes un depresijas rādītājiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. Bet vai šo abu lielumu kombinācija risku psihiskās veselības traucējumiem paaugstina? Tas līdz šim nebija skaidrots.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Bērniem un jauniešiem, kuru mātēm ir bijis gestācijas cukura diabēts, ir divreiz lielāka iespējamība, ka attīstīsies cukura diabēts līdz 22 gadu vecumam.
Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā bijuši 4283 pirmā tipa cukura diabēta (CD) pacienti. Kaut arī šie dati varētu nešķist ievērojami, jāņem vērā divi aspekti. Pirmais — 1. tipa CD ir jaunu, darbspējīgu cilvēku slimība, kas parasti diagnosticēta no bērna kājas un kas visu mūžu ietekmē dzīves kvalitāti, otrais — nekontrolētas slimības gadījumā komplikācijas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.